Sabiedrības klusēšana - vai līdzdalība bērnu tiesību pārkāpumos?

Valsts un sabiedrības pozitīvie pienākumi bērnu aizsardzībā

 

Latvijas Republikas Satversme[1] nostiprina valsts un sabiedrības pozitīvos pienākumus bērnu aizsardzības jomā. Satversmes 110. pants tieši paredz, ka valstij jāaizsargā bērna tiesības. Savukārt Satversmes 89. pants nosaka, ka valsts atzīst un aizsargā cilvēka pamattiesības saskaņā ar Satversmi, likumiem un Latvijai saistošiem starptautiskiem līgumiem. Šīs normas uzliek valstij pienākumu nodrošināt bērnu pamattiesību efektīvu aizsardzību, tostarp pret vardarbību.

 

Satversmes tiesa[2] ir atzinusi, ka likumdevējam, izpildot Satversmes 110. panta un ANO Bērnu tiesību konvencijas 19. panta[3] prasības, jāievieš kompleksu pasākumu kopums bērnu pasargāšanai no vardarbības. Kā piemēru tiesa minējusi: par vardarbību pret bērnu vainīgās personas saukšanu pie likumā noteiktās atbildības; katras personas pienākumu ziņot kompetentai iestādei par vardarbību pret bērnu; un nepieciešamības gadījumā – bērna šķiršanu no ģimenes, ja tajā bērns tiek apdraudēts. Tādējādi ziņošanas pienākums ir atzīts par vienu no būtiskiem elementiem valsts pozitīvo saistību izpildē bērnu aizsardzībai.

 

Arī Eiropas Cilvēktiesību konvencija[4] (ECK) un Eiropas Cilvēktiesību tiesas (ECT) judikatūra uzliek valstīm pienākumu aktīvi aizsargāt bērnus no vardarbības. ECK 3. pants (spīdzināšanas un necilvēcīgas apiešanās aizliegums) un 8. pants (privātās un ģimenes dzīves neaizskaramība) interpretēti tā, ka valstij ir pozitīvs pienākums veikt saprātīgus pasākumus, lai pasargātu indivīdus, īpaši bērnus, no citu personu vardarbības[5]. Piemēram, ECT lietā Z and Others v. UK[6] atzina valsts atbildību par to, ka sociālie dienesti laikus nepasargāja bērnus no smagas vardarbības ģimenē – valsts nebija veikusi pienācīgus preventīvus pasākumus, pārkāpjot 3. pantu[7]. Līdzīgi lietā O’Keeffe v. Ireland[8] ECT uzsvēra, ka valstij jānodrošina efektīva aizsardzība bērniem skolās, izveidojot mehānismus, kas ļauj savlaicīgi atklāt un ziņot par iespējamu seksuālu vardarbību. Tiesa norādīja, ka jau 20. gs. 70. gados (lietas apstākļu laikā) valstīm vajadzēja apzināties riskus un ieviest speciālus drošības pasākumus – tostarp efektīvas ziņošanas procedūras – lai novērstu bērnu ļaunprātīgu izmantošanu. Ja šādi mehānismi nefunkcionē, valsts nevar atsaukties uz funkciju deleģēšanu privātiem subjektiem – atbildība par bērnu drošību paliek valstij.

 

ECT judikatūra arī paplašinājusi valstu pozitīvos pienākumus attiecībā uz bērnu pasargāšanu no seksuālas izmantošanas un digitāliem apdraudējumiem. Piemēram, lietā Söderman v. Sweden[9] tiesa konstatēja Konvencijas 8. panta pārkāpumu, jo Zviedrijas likumi nebija nodrošinājuši efektīvu tiesisko aizsardzību gadījumā, kad patēvs slepus filmēja nepilngadīgu pieteicēju kailu – nebija ne krimināltiesiska, ne civiltiesiska līdzekļa, kas dotu iespēju meitenei aizstāvēt savu personisko integritāti. Valsts nebija izpildījusi pozitīvo pienākumu aizsargāt bērna privāto dzīvi, un pārkāpumu pastiprināja tas, ka cietusī bija īpaši ievainojama (nepilngadīga), notikums risinājās viņas mājās un pārkāpējs bija uzticības persona (patēvs). Savukārt lietā K.U. v. Finland[10] (2008) ECT atzina, ka valstij jānodrošina tiesiska iespēja identificēt un sodīt personas, kas internetā apdraud bērnus (piemēram, izvietojot seksuāla rakstura sludinājumus par nepilngadīgajiem). Tiesa uzsvēra: bērniem un citiem ievainojamiem indivīdiem jābūt nodrošinātai valsts aizsardzībai efektīva atturoša mehānisma veidā pret tik nopietniem iejaukšanās gadījumiem viņu privātajā dzīvē. Proti, valstij jāparedz, ka konfidencialitāte un vārda brīvība nav absolūtas, un bērnu aizsardzības interesēs tām jāatkāpjas – jābūt pieejamam tiesiskam mehānismam, kas ļauj atklāt pārkāpēju un saukt pie atbildības.

 

Starptautiskie līgumi bērnu tiesību jomā arī tieši pieprasa valstīm izveidot efektīvu bērnu aizsardzības sistēmu, kurā sabiedrības līdzdalība (ziņošana) ir būtiska. ANO Bērnu tiesību konvencijas 19. pants uzdod valstij veikt visus piemērotos pasākumus, lai aizsargātu bērnu no jebkādas vardarbības, tostarp preventīvus pasākumus, noteiktu pienākumus un procedūras ziņošanai, izmeklēšanai u.tml. Eiropas Padomes Lanzarotes konvencija[11]  – par bērnu aizsardzību pret seksuālu izmantošanu – paredz, ka valstij jāveicina jebkuru aizdomu par bērnu seksuālu izmantošanu ziņošana kompetentām iestādēm. Tā arī prasa, lai valsts nodrošina atbilstošu atbalsta tālruņu darbību un speciālistu apmācību šajā jomā. Savukārt Stambulas konvencija[12] par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu, kas attiecas arī uz bērniem kā cietušajiem (piemēram, lieciniekiem vardarbībai ģimenē), paredz 28. pantā, ka valstij jānodrošina – profesionālo noslēpumu regulējums nedrīkst traucēt ziņot par smagiem vardarbības gadījumiem. Tas nozīmē, ka ārsti, sociālie darbinieki, pedagogi un citi speciālisti drīkst un viņiem pienākas informēt iestādes, ja ir pamats uzskatīt, ka notikusi vardarbība pret bērnu, pat ja citkārt informācija būtu konfidenciāla. Šāda pieeja atbilst arī Eiropas Savienības tiesību tendencēm – lielākajā daļā ES valstu pastāv normatīvi akti, kas uzliek pienākumu profesionāļiem ziņot par bērnu tiesību apdraudējumu[13].

 

Apkopojot minēto, norādāms, ka starptautiskie un konstitucionālie standarti skaidri nosaka, ka bērnu tiesību efektīvai aizsardzībai nepieciešama visas sabiedrības iesaiste. Valstij jāizveido tiesiska un institucionāla sistēma, kur ikviens – gan amatpersona, gan privātpersona – apzinās savu pienākumu nekavējoties ziņot par bērnam nodarītu pāri darījumu. Pretējā gadījumā klusēšana kalpo kā atbalsts varmākam un valsts nepilda savas pozitīvās saistības.

 

Ziņošanas pienākums: Bērnu tiesību aizsardzības likuma 73. pants

 

Latvijā galvenā norma, kas nosaka sabiedrības un speciālistu ziņošanas pienākumu par bērnu tiesību apdraudējumiem, ir Bērnu tiesību aizsardzības likuma[14] (BTAL) 73. pants. Šis pants skaidri nosaka, kam un kā jāziņo par jebkuru bērna tiesību pārkāpumu vai apdraudējumu, un paredz atbildību par neziņošanu.

 

BTAL 73. panta pirmā daļa noteic, ka katrai personai (ikvienam iedzīvotājam) ir pienākums nekavējoties, ne vēlāk kā tajā pašā dienā, ziņot par likumpārkāpumu, kas vērsts pret bērnu, vai citu bērna tiesību pārkāpumu vai apdraudējumu. Pienākums attiecas uz jebkuru informāciju par bērna apdraudējumu: gan fizisku, seksuālu vai emocionālu vardarbību, gan likumpārkāpumiem un administratīviem pārkāpumiem pret bērnu, gan nolaidību, pazīmi, ka bērns atstāts bez aprūpes. Tāpat jāziņo, ja personai ir aizdomas, ka bērna rīcībā ir priekšmeti, vielas vai materiāli, kas var apdraudēt paša bērna vai citu dzīvību vai veselību (piemēram, ierocis, narkotikas). Likums neparedz slieksni “pierādītības” ziņošanai – pietiek ar saprātīgām aizdomām vai redzamām pazīmēm, lai radītu ziņošanas pienākumu. Principā likumdevējs nostādījis prioritāti: labāk ziņot vienu reizi par daudz, nekā par maz, kā to popularizē bērnu tiesību sargi.

 

BTAL 73. panta otrā daļa nosaka īpašu regulējumu profesionāļiem un personām, kuru darbs saistīts ar bērniem. Tajā noteikts, ka veselības aprūpes un izglītības iestāžu darbinieki, sociālo pakalpojumu sniedzēji, policijas darbinieki, valsts un pašvaldību amatpersonas un darbinieki, kā arī jebkuras citas personas, kuru darba vai dienesta pienākumu veikšanā skar vai var tikt skartas bērna tiesības un intereses, ir saucamas pie atbildības, ja zinājušas par bērna tiesību pārkāpumu un nav ziņojušas minētajām institūcijām. Citās valstīs vērojami piemēri, kad likums prasa informēt atbilstošās sertifikācijas un licencēšanas iestādes, ja tiek atklāts, ka ārsts, pedagogs, policists vai cits profesionālis nav ziņojis par zināmu bērna apdraudējumu[15].

 

Pedagogi, sociālie darbinieki, ārsti, psihologi, policisti, pašvaldību speciālisti – visi, kas savas profesijas ietvaros nonāk saskarē ar bērniem –, kā arī, piemēram, NVO darbinieki vai brīvprātīgie, kuru uzdevumi saistīti ar bērniem, ir pakļauti paaugstinātai prasībai ziņot. Ja viņi to neizdara, par neziņošanu var iestāties disciplināratbildība vai cita likumā paredzēta atbildība. Kopumā paaugstinātais ziņošanas pienākums un stingrās sankcijas par tā neievērošanu atspoguļo likumdevēju apņemšanos aizsargāt bērnus. Šie tiesiskie mehānismi mudina profesionāļus un citus uzticības personas nekavējoties reaģēt uz iespējamām vardarbības situācijām, novēršot turpmāku kaitējumu bērnam[16].

 

Vērts uzsvērt, ka šī norma aptver ne tikai tiešos kontaktprofesionāļus (skolotājus, ārstus utt.), bet arī jebkuras citas personas, kuru darbs var skart bērnu intereses – interpretējot paplašināti, te var ietilpt, piemēram, sporta treneri, bērnu nometņu organizatori, baznīcu vai pulciņu vadītāji, bāriņtiesu locekļi un citi. Ar formulējumu “darba vai dienesta pienākumu veikšanā” likums gan liek noprast, ka personai jābūt noteiktā amata, darba attiecību vai pienākumu statusā. Tas nozīmē: piemēram, reģistrēts bērnu nometnes brīvprātīgais vai biedrības darbinieks, kas strādā ar jauniešiem, tiks uzskatīts par šā panta subjektu. Ja persona nav saistīta ar bērniem caur oficiālu pienākumu (piemēram, nejaušs kaimiņš vai veikala pārdevējs), tad uz viņu attiecas panta pirmā daļa – pienākums ziņot ir, bet speciālā atbildības klauzula (disciplināratbildība) nav tieši piemērojama.

 

Tādējādi BTAL 73. pants veido divpakāpju sistēmu:

• Visiem sabiedrības locekļiem – universāls ziņošanas pienākums par jebkuru bērna apdraudējumu (pirmā daļa).
• Noteiktām personu grupām (profesionāļiem, amatpersonām u.c.) – papildus pienākumam pastāv tiešas juridiskās sekas par neziņošanu (otrā daļa).

 

Šāda sistēma atspoguļo atziņu, ka bērnu aizsardzība ir visas sabiedrības kopīgs uzdevums, bet no speciālistiem, kas ikdienā strādā ar bērniem, tiek sagaidīta īpaša atbildība un proaktīva rīcība. Praktiski tas nozīmē: ja, piemēram, kaimiņiene uzzina par vardarbību pret bērnu un neziņo, viņa formāli pārkāpj likumu (BTAL 73. panta pirmo daļu), taču viņai nebūs tiešas administratīvas vai disciplināras sankcijas (izņemot, iespējams, gadījumu, ja iestājas kriminālatbildība saskaņā ar citiem likumiem – skat. nākamo sadaļu). Turpretī, ja skolotājs vai ārsts uzzina par bērna vardarbību ģimenē un noklusē, viņš ne tikai pārkāpj BTAL, bet riskē ar disciplinārsodu darbavietā un citām sankcijām, jo likums skaidri nosaka viņa atbildību par bezdarbību.

 

Svarīgi, ka BTAL 73. pants uzliek par pienākumu ziņot “nekavējoties” – praksē tas nozīmē cik drīz vien iespējams, ideālā gadījumā – tūlīt pēc informācijas saņemšanas, bet ne vēlāk kā konkrētajā dienā. Kavēšanās ar ziņošanu var novest pie tā, ka pierādījumi zūd vai vardarbība turpinās. Tāpēc likumdevējs nepielauj tādu rīcību kā “pagaidīsim un pavērosim” profesionāļu vidū. Katrā gadījumā, kur pastāv aizdomas par vardarbību, speciālistam jārīkojas nekavējoties, nevis jāgaida pilnīga skaidrība vai papildu pierādījumi – izmeklēšana ir attiecīgo iestāžu uzdevums. Šo principu nesen uzsvēra arī Tiesībsarga birojs izmeklētā gadījumā: pedagogam vienīgā pareizā rīcība, uzzinot par iespējamu vardarbību pret bērnu, ir nekavējoties vērsties bērnu tiesību aizsardzības iestādēs (policijā, bāriņtiesā), un normatīvais regulējums neparedz nekādas alternatīvas darbības (piemēram, tikai iekšēju situācijas risināšanu). Ja skolotājs vai cits speciālists mēģina situāciju risināt “saviem spēkiem” un neziņo atbildīgajām iestādēm, tas ir BTAL 73. panta pārkāpums un faktiski liecina par vardarbības tolerēšanu[17].

 

Rezumējot minēto, BTAL 73. pants nostiprina principu, ka bērnu drošība – visas sabiedrības lieta, un precizē procedūru: kas jādara jebkuram, kurš pamana bērna tiesību apdraudējumu. Diemžēl normas esība vēl negarantē tās izpildi – turpmākajās sadaļās aplūkosim, kādas sekas var būt par neziņošanu un kā šī sistēma funkcionē praksē.

 

Neziņošanas juridiskās sekas: disciplinārā, civiltiesiskā, kriminālatbildība un datu aizsardzība

 

Ziņošanas pienākuma neizpilde var radīt dažāda veida juridiskas sekas. Tās atkarīgas no pārkāpuma rakstura, personas statusa un nodarījuma seku smaguma. Aplūkosim secīgi: disciplināratbildību, civiltiesisko atbildību, kriminālatbildību, kā arī aspektus, kas saistīti ar datu aizsardzību un privātumu.

 

1. Disciplināratbildība. Kā minēts, BTAL 73. panta otrā daļa tieši paredz, ka noteiktu profesiju pārstāvji par neziņošanu var tikt sodīti disciplināri vai citādi likumā noteiktā kārtībā. Disciplināratbildība nozīmē, ka darba devējs vai augstāka iestāde var piemērot darbiniekam sodu par amata pienākumu nepildīšanu. Piemēram, pedagogam neziņošana par zināmu vardarbības gadījumu ir profesionālās ētikas un darba pienākumu pārkāpums, par ko skolas direktors vai pašvaldība var izteikt rājienu, pazemināt amatā vai pat atbrīvot no darba. Tieši to Tiesībsargs nesen rekomendēja: konkrētā skolā, kur klases audzinātāja un psiholoģe nebija ziņojušas par bērna fizisku iespaidošanu ģimenē, skolas direktoram tika ieteikts izvērtēt darbinieku rīcību un saukt viņus pie BTAL 73. panta neizpildes atbildības, kā arī pilnveidot iekšējos noteikumus par rīcību vardarbības gadījumos[18]. Līdzīgi arī ārstniecības iestādēs – ārstam vai medmāsai, kas neziņo par acīmredzamām vardarbības pazīmēm bērnam, var draudēt disciplīnsods (piemēram, rājiens, prēmijas atņemšana) no darba devēja puses, un smagos gadījumos lietu var skatīt arī Ārstniecības personu profesionālās ētikas komisijas. Sociālie darbinieki un policisti ir pakļauti saviem iekšējās kārtības noteikumiem un, neizpildot likumā noteiktu pienākumu, arī var tikt sodīti disciplināri (piemēram, policistam – par bezdarbību dienesta pārbaudē var izteikt piezīmi vai pazemināt amatā). Disciplinārlietu izskatīšana notiek saskaņā ar konkrētās nozares normatīviem (piemēram, Valsts civildienesta likumu, Darba likumu, Izglītības likumu utt.), taču BTAL 73. pants kalpo kā specifisks pamats, uz kura konstatēt, ka darbinieks nav veicis noteiktu darbību, kas viņam bija jāveic. Jāuzsver, ka disciplināratbildība iestājas neatkarīgi no tā, vai neziņošanas rezultātā iestājās kāds kaitējums; pietiek ar pašu neziņošanas faktu, ja bija pienākums ziņot. Protams, prakse mēdz izvērtēt arī seku aspektu – ja bērnam neziņošanas dēļ turpināja kaitēt, sods var būt bargāks (morāli un iespējams arī juridiski, ja to sasaista ar citiem pārkāpumiem).

 

2. Civiltiesiskā atbildība. Civiltiesiskās sekas nozīmē, ka par neziņošanu kāds var tikt saukts pie mantiskas atbildības – proti, kādam var rasties tiesības prasīt zaudējumu atlīdzību. Latvijas tiesību aktos nav tiešas normas, kas noteiktu civilatbildību tieši par neziņošanu, taču atsevišķos gadījumos tas var izrietēt netieši. Piemēram, ja iestāde (skola, slimnīca, pašvaldības iestāde) nereaģē uz ziņām par bērna apdraudējumu un bērns cieš kaitējumu, vecāki vai pats bērns (pārstāvju starpniecību) varētu prasīt atlīdzināt nodarīto kaitējumu no attiecīgās iestādes par nolaidību pienākumu pildīšanā. Latvijas tiesu praksē šādi gadījumi pagaidām nav plaši zināmi, taču teorētiski tas ir iespējams, īpaši balstoties uz valsts deliktatbildību. Satversmes 92. pants garantē tiesības uz pienācīgu procesu un zaudējumu atlīdzību gadījumos, kad valsts iestāžu rīcības (vai bezdarbības) dēļ tiek pārkāptas personas tiesības. Ja valsts nepilda savu pienākumu aizsargāt bērnu (piemēram, sociālais dienests ignorē atkārtotas sūdzības par vardarbību ģimenē) un bērns gūst smagas sekas, tad iespējama prasība pret pašvaldību vai valsti par morālā kaitējuma atlīdzināšanu. Starptautiskā līmenī tam ir precedenti: Z and Others v. UK lietā cietušie bērni vispirms tiesājās Lielbritānijā, cenšoties saņemt atlīdzību par sociālo dienestu bezdarbību, un tikai pēc atteikuma nacionālajās tiesās vērsās ECT, kas konstatēja tiesību pārkāpumu. Latvijā varētu piemērot Civillikuma 1635. pantu[19] (delikta vispārējā norma) kopā ar speciālajiem bērnu tiesību aizsardzības pienākumiem, lai pamatotu prasību. Tāpat jāpiemin, ka iestādēm un amatpersonām var iestāties administratīvi tiesiskā atbildība – piemēram, Tiesībsargs vai augstākas iestādes var dot rīkojumu novērst bezdarbības sekas, veikt dienesta izmeklēšanu utt. Civilprocesuālā ceļā cietusī persona var mēģināt pierādīt, ka konkrētas amatpersonas neziņošana ir prettiesiska rīcība, kas radījusi zaudējumus (fiziskus vai morālus), un prasīt atlīdzību. Jāatzīst, ka šādas prasības ir sarežģītas, jo jāpierāda cēloņsakarība – t.i., ka, ja amatpersona būtu ziņojusi, kaitējums nebūtu iestājies. Tomēr, attīstoties bērnu tiesību aizsardzības standartu izpratnei, šāds ceļš varētu tikt izmantots biežāk, it sevišķi smagos nolaidības gadījumos.

 

3. Kriminālatbildība. Krimināllikums[20] (KL) tieši paredz gadījumus, kad neziņošana par noziedzīgu nodarījumu ir krimināli sodāma. Šeit izšķiramas divas situācijas: iepriekš neapsolīta noziedzīga nodarījuma slēpšana un neziņošana par noziegumu.

 

KL 22. pants nosaka vispārīgu principu, ka iepriekš neapsolīta noziedznieka vai nozieguma pēdu slēpšana un arī neziņošana par noziegumu pati par sevi netiek uzskatīta par līdzdalību noziegumā, izņemot gadījumus, kad par to atbildība paredzēta Sevišķajā daļā. Tātad persona, kura nav iepriekš vienojusies palīdzēt noziedzniekam slēpt pēdas, parasti netiek sodīta tikai par klusēšanu, ja vien likumā nav noteikts pretējais. Tajā pašā pantā iekļauta arī svarīga atruna: par neziņošanu vai slēpšanu netiek sodīti ļoti tuvi radinieki – laulātais, vecāki, bērni, brāļi, māsas, vecvecāki, mazbērni, kā arī persona, kas dzīvo kopīgā saimniecībā ar izdarītāju. Šī norma atspoguļo tradicionālu izņēmumu ģimenes lojalitātes gadījumos (lai, piemēram, māti nesodītu par to, ka viņa nav nodevusi savu bērnu varas iestādēm). Tomēr citiem gadījumiem likums paredz kriminālatbildību, īpaši, ja runa ir par smagiem noziegumiem.

 

KL Sevišķajā daļā 24. nodaļā “Noziedzīgi nodarījumi pret pārvaldības kārtību” iekļauts 315. pants – neziņošana par noziegumu. Šis pants nosaka: par neziņošanu, ja zināms, ka tiek gatavots vai izdarīts smags vai sevišķi smags noziegums, piemērojama brīvības atņemšana līdz 2 gadiem vai citas alternatīvas sankcijas (īslaicīga brīvības atņemšana, probācijas uzraudzība, sabiedriskais darbs vai naudas sods). Tātad, ja persona zina, ka tiek plānots vai jau noticis kāds smags noziegums, un to neziņo, viņa pati var tikt sodīta krimināli. Smags noziegums Latvijas likumā parasti nozīmē tīšs nodarījums, par ko maksimālais sods pārsniedz 3 gadus cietumā (KL 7. pants), bet sevišķi smags – virs 8 gadiem cietumā. Daudzi smagas vardarbības pret bērnu gadījumi atbilst šiem kritērijiem. Piemēram, netiklās darbības ar mazgadīgo, izvarošana, smaga miesas bojājuma nodarīšana, cilvēka nolaupīšana, tirdzniecība – tās visas ir smagi vai sevišķi smagi noziegumi. Ja persona apzināti zina par šādu nodarījumu un tomēr klusē, viņa var tikt apsūdzēta pēc KL 315. panta. Ir būtiski, ka pantā teikts “zināms” – tas prasa, lai būtu pietiekami ticama informācija par noziegumu. Ja ir tikai baumas vai aizdomas, to grūti kvalificēt kā “zināšanu”. Taču, ja, piemēram, kāds redz, ka notiek bērna seksuāla izmantošana, vai dzird no uzticama avota detaļas par smagu vardarbību, tad, neziņojot, viņš riskē kļūt par kriminālprocesa subjektu. Izņēmums – kā minēts, ja tas ir tuvs radinieks (piemēram, māsa zina par brāļa izdarītu noziegumu, viņu nesodīs par neziņošanu).

 

Papildus, KL 313. pants nosaka atbildību par iepriekš neapsolītu slēpšanu. Tas attiecas uz gadījumiem, kad persona tīši slēpj noziedznieku, nozieguma rīkus vai pēdas. Ja slēptais noziegums ir smags vai sevišķi smags, tad arī par slēpšanu (pat bez iepriekšējas vienošanās) var sodīt ar brīvības atņemšanu vai citiem sodiem. Piemēram, ja kāds slēpj bērnu pazudinātāju savās mājās zinot, ka meklē policija, tas jau ir aktīvs slēpšanas noziegums. Tas nedaudz atšķiras no neziņošanas: neziņošana – vienkārši nepastāstīt varas iestādēm; slēpšana – aktīvi darboties, lai traucētu izmeklēšanu (paslēpt bērna mocītāju, iznīcināt pierādījumus utt.). Taču robeža var būt plūstoša: piemēram, ja skolotājs zina, ka kolēģis seksuāli izmanto bērnus, un ne tikai neziņo, bet arī cenšas to noslēpt (pārliecina bērnu klusēt, slēpj medicīniskus pierādījumus utt.), tas var tikt kvalificēts arī kā slēpšana.

 

Kriminālatbildības aspektā jāpiemin, ka neziņošana pati par sevi netiek kriminalizēta vieglu vai vidēji smagu noziegumu gadījumos. Piemēram, ja zināt, ka noticis viegls miesas bojājums vai emocionāla vardarbība (kas nav atsevišķi kriminalizēta, izņemot ja sistemātiska), KL 315. pants formāli netiek piemērots, jo tas attiecas uz smagiem nodarījumiem. Tas gan neatbrīvo no pienākuma ziņot saskaņā ar BTAL – vienkārši kriminālsods nedraud. Taču, ja runa par sistemātisku vardarbību ģimenē, kas varētu kvalificēties, piemēram, pēc KL 174. panta (cietsirdība pret nepilngadīgo), šis pantss pats par sevi ir smags noziegums (sods līdz 5 gadiem). Līdz ar to, ja persona zina, ka kaimiņos bērns tiek sistemātiski sista vai spīdzināta, objektīvi iestājas situācija, kur neziņojot viņa atbilst KL 315. pantam.

 

Kriminālprocesos par neziņošanu ne vienmēr ir viegli pierādīt personai nodomu un zināšanu. Bieži cilvēki aizbildinās, ka “nebija pārliecināti”, “domāja, ka kāds cits jau ziņo”, “baidījās kļūdīties”. Tiesībsargājošās iestādes arī nelabprāt soda par neziņošanu vienkāršus iedzīvotājus, dodot priekšroku izglītošanai un preventīvam darbam. Taču profesionāļiem situācija var būt stingrāka: ja atklājas, ka, piemēram, slimnīcas ārsts apzināti slēpis skaidras bērna piekaušanas pazīmes (raksturojot traumas kā nejaušas, lai netraucētos ar policiju), pret viņu var uzsākt kriminālprocesu par neziņošanu vai līdzdalību. Starp citu, ja profesionālis ir valsts amatpersona, var iestāties arī citi KL panti – piemēram, par dienesta stāvokļa ļaunprātīgu izmantošanu vai nolaidību, ja neziņošana notika dienesta pienākumu ietvaros.

 

4. Neziņošana un datu aizsardzība. Mūsdienās nereti speciālisti izjūt dilemmu starp pienākumu ziņot un konfidencialitātes un datu aizsardzības normām – it īpaši mediķi, psihologi, sociālie darbinieki, kuriem ir profesionālais noslēpums. Nereti dzirdēts kļūdains uzskats: “GDPR[21] (Vispārīgā datu aizsardzības regula – VDAR) neļauj man izpaust klienta informāciju, tāpēc es nevaru ziņot policijai”. Šis uzskats ir jānoraida – bērna aizsardzība ir augstāk stāvoša vērtība, un gan nacionālie, gan ES datu aizsardzības normatīvi atzīst izņēmumus sabiedrības drošības un vitālu indivīda interešu labā. VDAR 6. pantā noteikts, ka datu apstrāde (t.sk. nodošana trešajai pusei) ir likumīga, ja tā nepieciešama, lai izpildītu juridisku pienākumu vai aizsargātu dzīves svarīgas intereses. Ziņošana par vardarbību pret bērnu neapšaubāmi ir juridisks pienākums (izriet no likuma) un vērsta uz bērna vitāli svarīgo interešu – dzīvības, veselības – aizsardzību. Tādēļ šāda informācijas nodošana iestādēm nevar tikt uzskatīta par datu aizsardzības pārkāpumu. Arī Fizisko personu datu apstrādes likums[22] (Latvijas nacionālais likums, kas papildina VDAR) paredz, ka personas datus drīkst apstrādāt, ja tas nepieciešams tiesību aktos noteikto funkciju veikšanai vai sabiedriskās kārtības nodrošināšanai. Ziņošana atbildīgajām iestādēm ietilpst šajā ietvarā.

 

Papildus tam, starptautiskie standarti skaidri aicina saskaņot konfidencialitātes normas ar ziņošanas pienākumu. Jau minētais Stambulas konvencijas 28. pants uzliek valstīm par pienākumu nodrošināt, ka iekšējo tiesību noteikumi par profesionālo konfidencialitāti nav šķērslis ziņošanai par vardarbību[23]. Tas nozīmē, ka nacionālajām tiesībām jāatļauj mediķiem, psihologiem u.c. informēt kompetentas institūcijas, ja viņiem ir pamatotas aizdomas par bērna apdraudējumu, nesaskaroties ar sankcijām par datu vai noslēpuma izpaušanu. Latvijā šo principu jau īsteno BTAL 51. pants, kas noteic, ka ārstniecības un izglītības iestādes nedrīkst atteikties sniegt informāciju policijai vai bāriņtiesai par bērnu, ja ir pamats uzskatīt, ka bērns cietis no prettiesiskām darbībām. Tāpat jāpiebilst, ka ziņošanas gadījumā informācija jāsniedz tikai kompetentajām iestādēm, kurām likums piešķir tiesības to saņemt un izmantot izmeklēšanas vai bērnu aizsardzības vajadzībām – tātad datu aprite notiek tiesiskā ietvarā. Personai nav publiski jāatklāj vardarbības detaļas (tas varētu pārkāpt privātumu), bet gan jāziņo atbildīgajām institūcijām, kas rīkojas konfidenciāli. Piemēram, skolotājs nedrīkst izziņot visiem kolēģiem vai sociālajos tīklos par konkrēta bērna problēmu (tas būtu privātuma pārkāpums), taču viņam jāsniedz informācija policijai vai sociālajam dienestam, un tas ir atļauts un nepieciešams.

 

No datu aizsardzības viedokļa arī jāuzsver: neziņošana var radīt smagākas sekas arī pašai institūcijai. Ja iestāde nepamatoti aizbildinās ar konfidencialitāti un rezultātā bērns cieš, tā riskē ne tikai morāli, bet arī juridiski. Turpretim likumīga datu nodošana (ziņošana) bērna interešu labā nepakļauj iestādi riskam – tieši otrādi, pasargā to no pārmetumiem par bezdarbību. Līdz ar to mūsdienu datu regulējumā prioritāte ir bērna drošība: visas iesaistītās personas drīkst droši dalīties ar informāciju tiesiskā ceļā, nebaidoties no GDPR sankcijām. Eiropas valstīs, kur ieviesta obligāta ziņošana, datu aizsardzības uzraugi parasti izstrādā vadlīnijas, skaidrojot, ka bērnu aizsardzības nolūkos informācijas apmaiņa starp institūcijām ir atļauta. Latvijā šajā ziņā noderētu skaidrāka komunikācija un apmācības profesionāļiem, lai izkliedētu mītus par “aizliegumu ziņot” privātuma dēļ.

 

Neziņošana var novest gan pie iekšējiem sodiem darbavietā, gan pie tiesvedības un kriminālsodiem noteiktos apstākļos. Normatīvais regulējums veidots tā, lai nodrošinātu, ka ikviens nopietns bērna tiesību apdraudējums kļūst zināms iestādēm un tiek novērsts. Ja tas nenotiek un kāds apzināti izvēlas klusēt, likums paredz mehānismus šādas rīcības novēršanai un sodīšanai – jo klusēšana, it īpaši profesionāļa klusēšana, faktiski pielīdzināma līdzdalībai vardarbībā. Tomēr realitātē ne visas šīs normas vienmēr iedarbojas, un pastāv virkne praktisku problēmu, par ko – nākamajā nodaļā.

 

NVO un pedagogu loma: ziņošanas mehānismu prakse un problēmas

 

Lai gan juridiskais ietvars Latvijā par ziņošanas pienākumu ir diezgan skaidrs, praktiskā piemērošana saskaras ar izaicinājumiem. Analizēsim, kāda ir pedagogu un nevalstisko organizāciju (NVO) loma bērnu tiesību aizsardzības mehānismos, kādi ir iekšējie ziņošanas procesi un kur rodas grūtības praksē. Aplūkosim arī pieredzi citās ES valstīs salīdzinājumam.

 

Pedagogi un izglītības iestādes. Skolas un bērnudārzi bieži ir pirmais “radars”, kas var pamanīt bērna ciešanas – skolotāji redz bērnu katru dienu, var ievērot zilumus, uzvedības izmaiņas, depresijas pazīmes. Tāpēc likums viņiem uztic īpašu pienākumu. Taču praksē pedagogi ne vienmēr jūtas pietiekami sagatavoti vai arī vilcinās ziņot ārpus iestādes. Dažās skolās vēsturiski valdījusi kultūra “risināt problēmas iekšienē” – piemēram, vispirms izrunāt ar vecākiem, iesaistīt skolas psihologu, un tikai tad, ja tas nepalīdz, ziņot tālāk. Šāda pieeja, lai arī labi domāta, var būt pretrunā normatīvajām prasībām. Tiesībsarga konstatētajā gadījumā (2025. g. pārbaudes lieta) klases audzinātāja, uzzinot no zēna, ka māte viņu sit, izvēlējās neziņot policijai, bet gan aprunāties ar bērnu, ļaut pašam mēģināt situāciju atrisināt, un informēja tikai skolas atbalsta personālu (psihologu, sociālo pedagogu). Rezultātā vardarbība mājās turpinājās nezināmu laiku. Šī rīcība tika atzīta par nepareizu un prettiesisku[24]. Tas izgaismo pastāvošu problēmu: pedagogiem dažkārt trūkst zināšanu vai drosmes ziņot varas iestādēm. Iemesli var būt vairāki:

• Bailes kļūdīties – skolotājs var nebūt 100% pārliecināts, vai zilumus bērnam tiešām izraisīja vecāks, vai arī bērns patiesību izstāstīja. Pastāv bažas, ka, ja ziņos “par velti”, viņš sabojās attiecības ar ģimeni un radīs stresu bērnam. Skolotāju bailes no nepamatotas ziņošanas un tās sekām (sabojātas attiecības ar ģimeni, stress bērnam) ir plaši pētīts šķērslis. Pedagogs bieži vien nav pārliecināts, vai viņa aizdomas ir pietiekami pamatotas, lai uzsāktu oficiālu procesu[25].
• Lojalitāte ģimenei – it īpaši mazpilsētās skolotājs var personīgi pazīt vecākus un negrib “nodot” viņus varasiestādēm. Var arī būt aizspriedums, ka “ģimenes lietas jārisina ģimenē, nevis jāiesaista policija”. Šādās ciešās kopienās personiskās attiecības un lojalitāte var traucēt profesionālo pienākumu pildīšanai. Uzskats, ka "ģimenes lietās nav jāiejaucas," rada iekšēju konfliktu[26].
• Uzticēšanās trūkums institūcijām – ja agrāk skolotājs vai kolēģi pieredzējuši, ka ziņošana “nenoved ne pie kā” (piemēram, policija pārbauda un izbeidz lietu, un bērns paliek tajos pašos apstākļos), var rasties cinisms un motivācijas trūkums. Negatīva iepriekšējā pieredze, kad sistēma nav spējusi efektīvi palīdzēt bērnam, rada cinismu un bezspēcības sajūtu, kas mazina motivāciju ziņot atkārtoti[27].
• Nepietiekamas zināšanas par procedūru – daži pedagogi var nebūt līdz galam informēti, kā tieši ziņot, vai baidās, ka būs jāraksta gari paskaidrojumi, jāiet uz tiesu utt. Šīs neskaidrības var atturēt. Birokrātiskais process, neskaidrība par to, kas tieši jādara, un bailes no ilgas un sarežģītas iesaistes (tiesas sēdes, liecības) var būt pietiekams iemesls, lai no ziņošanas izvairītos[28].
• Skolas iekšējie norādījumi – līdz nesenam laikam ne katrā iestādē bija skaidra instrukcija par rīcību vardarbības gadījumā. Tagad daudzas skolas izstrādā iekšējās procedūras, kur noteikts, ka pedagogs nekavējoties informē direktoru vai sociālo pedagogu, kas tālāk sazinās ar policiju/bāriņtiesu. Tomēr, ja šādu instrukciju nav vai tās nav praktizētas, var rasties haoss: katrs pedagogs rīkojas pēc savas saprašanas. Skaidru, vienotu un praktizētu iekšējo noteikumu neesamība skolā rada haosu un atstāj skolotāju vienu pašu ar smagu lēmumu. Skaidra procedūra noņem daļu atbildības no indivīda un padara procesu efektīvāku[29].

 

Šo problēmu risināšanai būtu nepieciešams aktīvāks pedagogu apmācības un atbalsta mehānisms. Piemēram, valsts un pašvaldības varētu organizēt regulārus seminārus skolās par vardarbības pazīmju atpazīšanu un ziņošanas kārtību, iesaistot kompetentus speciālistus. Tāpat skolu vadībai jāpieņem skaidra nostāja, ka neziņošana nav pieļaujama, un jāiedrošina skolotāji ziņot bez bailēm. Nozīmīga ir arī direktora loma – direktoram vajadzētu nekavējoties reaģēt, ja atklājas pedagogu bezdarbība, un radīt kultūru, kur ziņot ir normāli un vēlami (nevis ka tas “piedraud” skolas prestižam).

 

NVO un brīvprātīgie. Nevalstiskās organizācijas bieži darbojas kā sabiedrotais valsts iestādēm bērnu tiesību aizsardzībā. Latvijā tādas NVO kā Centrs Dardedze, SOS Bērnu ciemati, Skalbes u.c. veic gan prevencijas darbu, gan dažkārt iesaistās konkrētu gadījumu risināšanā (piemēram, nodrošina rehabilitāciju cietušajiem bērniem). NVO darbinieki vai brīvprātīgie, kuri strādā ar bērniem (piemēram, vada pulciņus, nometnes, konsultē krīzes tālrunī), tiesiski ir pakļauti BTAL 73. pantam – ja viņu pienākumu veikšanā skar bērnu intereses, tad, uzzinot par pārkāpumu, viņiem jāziņo, un par neziņošanu viņus var saukt pie atbildības disciplināri (NVO iekšienē) vai pat krimināli (kā jebkuru personu, ja runa par smagu noziegumu). Praksē lielākās NVO savās ētikas kodeksos un darba līgumos iekļauj noteikumus, ka jebkurš organizācijas pārstāvis ziņo vadībai un/vai tiesībsargājošām iestādēm par bērna apdraudējumu. Piemēram, starptautiskās organizācijās bieži ir politika “Child safeguarding policy”, kas detalizēti nosaka, kā rīkoties aizdomu gadījumā[30]. Tomēr mazākās NVO var nebūt formalizētas procedūras, it īpaši, ja tās nav specifiski bērnu organizācijas (piemēram, labdarības fonds, kurš reizēm strādā ar bērniem). Tādos gadījumos attiecīgajiem darbiniekiem jāvadās tieši pēc likuma prasībām un veselā saprāta.

 

Konfidencialitāte NVO darbā. Dažas NVO nodrošina konfidenciālus pakalpojumus (piemēram, uzticības tālruņi, psihologa konsultācijas). Vai tas nozīmē, ka tās nevar sniegt informāciju par vardarbību? Vairums gadījumu NVO speciālisti tomēr ziņo, ja situācija ir bīstama. Piemēram, Uzticības tālrunis 116111 garantē zvanītāja anonimitāti tiktāl, ciktāl netiek atklāts noziegums; ja atklājas reāls apdraudējums bērnam, speciālisti cenšas iegūt pietiekami informācijas un nodot to policijai. Profesionālas NVO apzinās, ka bērna dzīvība un drošība ir prioritāte pār abstraktu anonimitāti. Arī likums to atļauj –speciālisti, kas pārvalda uzticības tālruni, ir “ar bērnu strādājošas personas”, kurām pienākums ziņot par iegūtu informāciju, pat ja tā iegūta anonīmā sarunā. Protams, NVO darbinieki informē arī pašus klientus (bērnus vai ģimenes) par šādu pienākumu robežām: piemēram, psihologs var brīdināt – “Viss, ko stāstīsi, paliks starp mums, izņemot gadījumus, ja uzzināšu, ka tev vai citam bērnam draud briesmas – tad man būs jāziņo, lai tevi pasargātu.” Šāda caurspīdība palīdz uzturēt uzticēšanos un vienlaikus izpildīt likuma prasības.

 

Iekšējie mehānismi NVO un iestādēs. Gan NVO, gan valsts iestādēs ļoti būtiski ir izveidot iekšējās ziņošanas ķēdes. Piemēram, bērnu namā vai jauniešu centrā darbiniekiem jāzina – ja pamani vardarbību starp audzēkņiem vai no darbinieka puses, ziņo tieši vadībai un attiecīgi policijai. Ja vadība pati ir iesaistīta (sliktākajā gadījumā), darbiniekam jābūt kanālam ārpus iestādes (tiešs zvans uzticības tālrunim). “Trauksmes cēlāju” (whistleblower) principi te būtu ļoti noderīgi – lai cilvēki nebaidītos ziņot arī par kolēģu pārkāpumiem. Latvijā Trauksmes celšanas likums paredz aizsardzību personām, kas ziņo par likumpārkāpumiem, tostarp par noziedzīgiem nodarījumiem. Vardarbība pret bērnu noteikti kvalificējas kā būtisks pārkāpums, par ko trauksmes cēlēja ziņojumu var sniegt, ja tas notiek iestādē. Tādējādi NVO vai skolas darbinieks, kurš ziņo, piemēram, par cita darbinieka vardarbīgu rīcību pret audzēkni, teorētiski var saņemt trauksmes cēlāja statusu un aizsardzību (anonimitāti, aizsardzību pret atlaišanu u.c.). Tas ir mehānisms, kuru vajadzētu aktīvāk izmantot un popularizēt.

 

Sabiedrības attieksme un līdzdalība. Sabiedrības klusēšana lielā mērā saistīta ar attieksmes problēmām. Jau minēts, ka 25% sabiedrības Latvijā uzskata vardarbību ģimenē par privātu lietu[31]. Šāds uzskats attur cilvēkus no iejaukšanās – pat ja kaimiņš dzird, ka blakus dzīvoklī bērns regulāri raud un tiek sists, viņš var justies nelāgi, “nejaukties svešās darīšanās”. Lai šo lauztu, nepieciešams pastāvīgs sabiedrības informēšanas darbs. Pēdējos gados vērojamas pozitīvas pārmaiņas: VBTAI dati un novērojumi rāda, ka sabiedrība kļūst mazāk vienaldzīga pret bērnu tiesību pārkāpumiem. Pieaug iedzīvotāju iesniegumu un zvanu skaits par bērnu iespējamu klaiņošanu, novārtā pamešanu, pārkāpumiem skolās. Tas liecina par sociālās atbildības pieaugumu, ko veicina gan skaļi publicēti gadījumi (traģēdijas, kas gūst rezonansi medijos), gan kampaņas un diskusijas publiskajā telpā. Taču joprojām ir segmenti, kas nevēlas ziņot – reizēm baidās no sekām (piemēram, agresīva vecāka atriebības), reizēm netic, ka tas palīdzēs.

 

Starptautiskā pieredze. Pasaules un Eiropas valstu prakse rāda dažādus modeļus, kā veicināt ziņošanu. Lielākajā daļā Eiropas valstu pastāv obligāta ziņošana profesionāļiem, un daudzviet – arī vispārēja sabiedrības pienākuma formā (līdzīgi kā Latvijā). Piemēram, Skandināvijas valstīs (Zviedrijā, Norvēģijā, Somijā) visi, kas strādā ar bērniem, likuma ietvaros obligāti ziņo sociālajam dienestam par jebkuru vardarbības vai vienaldzības gadījumu; sabiedrībai kopumā arī ir pienākums ziņot, lai gan sankcijas vairāk attiecinātas uz profesionāļiem. Ziemeļvalstu bērnu labklājības sistēmas pamatā ir universālisma princips, kurā gan profesionāļiem, gan plašākai sabiedrībai ir likumā noteikts pienākums ziņot par bažām saistībā ar bērna drošību un labklājību[32].

 

Lietuva 2017. gadā (pēc skaļa vardarbībā nogalināta mazuļa gadījuma) pieņēma likuma grozījumus, kas ieviesa nulles toleranci vardarbībai pret bērnu un obligātu ziņošanu – tika izveidota vienota ziņojumu pieņemšanas sistēma. Reforma bija vērsta uz pāreju no ģimeni atbalstoša modeļa uz bērnu centrētu modeli, kurā bērna drošība ir absolūta prioritāte[33].

 

Īrijā, reaģējot uz ECT lietu O’Keeffe, tika pieņemts “Children First” likums, kas nosaka noteiktu kategoriju personām (skolotājiem, veselības aprūpes speciālistiem u.c.) kriminālatbildību par tīšu neziņošanu par bērna seksuālu izmantošanu. ECT spriedums atklāja sistēmiskas nepilnības Īrijas nespējā aizsargāt bērnus no seksuālas izmantošanas un radīja politisku un juridisku spiedienu ieviest stingrāku tiesisko regulējumu.[34]

 

Apvienotajā Karalistē ilgi nebija vispārēja obligāta ziņošanas likuma, bet pēc 2022. gada Neatkarīgās izmeklēšanas ziņojuma par bērnu seksuālas izmantošanas gadījumiem valdība nolēmusi ieviest kriminālatbildību par neziņošanu noteiktām profesijām. Tātad tendence Eiropā ir stiprināt juridiskās prasības ziņot un paredzēt sodus par bezdarbību, jo pieredze rāda – tikai uz brīvprātību paļauties nevar[35].

Daudzviet tiek arī uzlaboti ziņošanas kanāli: piemēram, Francijā un Beļģijā ir speciāli bērnu aizsardzības tālruņi un reģionālie centri, kur jebkura persona var paziņot aizdomas un saņemt speciālistu reakciju[36]. Francijas nacionālais tālrunis "Allo 119", kas ir bezmaksas, strādā visu diennakti un kalpo kā vienots kontaktpunkts, kurā ziņojumus uzklausa un apstrādā apmācīti profesionāļi, kas tālāk nodod informāciju reģionālajiem dienestiem. Beļģijas "Konfidenciālie centri" (Vertrouwenscentra Kindermishandeling), kas ir reģionālas, multidisciplināras komandas. Tās sniedz konsultācijas, pieņem ziņojumus no sabiedrības un profesionāļiem un koordinē tālāko palīdzības sniegšanu, tādējādi nodrošinot speciālistu reakciju jau no paša sākuma.

Islande ieviesusi “Barnahus” (Bērna māja) modeli, kur cieši sadarbojas policija, sociālie un veselības darbinieki zem viena jumta – kas arī veicina savlaicīgu informācijas apmaiņu. Islandes "Barnahus" modelis ir starptautiski atzīts par vienu no efektīvākajām pieejām darbā ar bērniem, kas cietuši no vardarbības. Tā pamatideja ir visas iesaistītās institūcijas apvienot "zem viena jumta", lai bērnam nebūtu atkārtoti jāstāsta par pārdzīvoto dažādiem dienestiem[37].

 

Problēmas normu piemērošanā praksē diemžēl pastāv visur, arī valstīs ar labu likumdošanu. Izplatītākās:

• “Sieta efekts” jeb informācijas zudums ceļā. Pat ja kāds ziņo, informācija dažkārt nenonāk tālāk vai iestrēgst. Piemēram, kaimiņš paziņo policijai, policija atbrauc, vecāki izliekas, ka viss kārtībā, policija aizbrauc un neinformē sociālo dienestu. Vai arī skolotājs ziņo direktoram, bet direktors “neneiznes no skolas”. Šādas pārrāvuma vietas ir bīstamas. Risinājums būtu labāka starpinstitūciju sadarbība un informācijas aprite.
• Resursu trūkums un reakcijas ātrums. Ir gadījumi, kad tiek ziņots, bet dienesti nespēj ātri reaģēt pārslodzes dēļ. Sociālajiem darbiniekiem var būt desmitiem lietu un viņi fiziski netiek apsekot ģimeni uzreiz; policijā prioritāri reaģē uz akūtām izsaukuma situācijām, bet “pārbaudīt informāciju” rindā var nonākt novēloti. Tas grauj uzticēšanos sistēmai – ziņotājs redz, ka ziņoja, bet nekas nemainījās, un varbūt nākamreiz vairs neziņo. Risinājums prasa institucionālu kapacitāti – vairāk darbinieku, specializētas vardarbības izmeklēšanas vienības, labāku risku novērtēšanu, lai prioritizētu lietas, kur bērns visvairāk apdraudēts.
• Nepietiekama pierādījumu fiksēšana. Dažkārt speciālisti (piemēram, mediķi) pamana kaut ko aizdomīgu, bet nepieraksta vai nedokumentē to pietiekami, un vēlāk pierādījumi vājinās. Tāpēc, paralēli ziņošanai, jāstiprina profesionālās vadlīnijas – piemēram, ārstiem ieteikumos norādīts rūpīgi aprakstīt konstatētās traumas, uzņemt foto, ja iespējams, jo tas var noderēt izmeklēšanā.
• Bērnu nevēlēšanās atklāt vardarbību. Bieži vien uz ziņojuma brīdi pašam bērnam var nebūt vēlmes vai drosmes stāstīt patiesību (bailēs no varmākas, lojalitātes dēļ utt.). Tad iestādēm var šķist, ka “nav pamata iejaukties”. Speciālistiem jābūt apmācītiem pārbaudīt citiem veidiem – nevis paļauties tikai uz bērna mutvārdu liecību. Sabiedrības klusēšana šeit mijiedarbojas ar bērna klusēšanu – bieži bērni paši neziņo, jo baidās vai uzskata vardarbību par normu. Tāpēc jo svarīgāk, lai pieaugušie runātu bērna vietā.
• Nepilnības likumos vai standartos. Piemēram, līdz 2019. gadam BTAL 73. pants neuzskaitīja konkrēti institūcijas, radot apjukumu, ko tieši saprast ar “bērnu tiesību aizsardzības iestādi”. Citviet var būt nepieciešami vēl precizējumi – piemēram, attiecībā uz brīvprātīgajiem vai dažādām profesionālajām konfidencialitātēm, lai novērstu jebkādas juridiskas nepilnības, uz kurām varētu atsaukties neziņotāji.

 

Normatīvais regulējums jāpapildina ar efektīvu īstenošanu. Tā prasa izglītotus un atbildīgus speciālistus, labu starpinstitucionālo sadarbību un sabiedrības uzticēšanos sistēmai. Ir pozitīvi piemēri, kad viss strādā: piemēram, modrs kaimiņš ziņo policijai par bērna kliegšanu dzīvoklī naktī; policija nekavējoties reaģē, atklāj vardarbību, iesaista sociālo dienestu; bērns tiek izņemts no bīstamās vides un varmāka saukts pie atbildības. Šādu gadījumu kļūst vairāk, un tie apliecina, ka klusēšanas sienu var pārraut ar sabiedrības un iestāžu kopīgu rīcību.

 

Secinājumi un priekšlikumi de lege ferenda

 

Noslēdzot analīzi, var secināt, ka Latvijas normatīvais regulējums lielā mērā atbilst starptautiskajiem standartiem – pastāv gan vispārējs sabiedrības pienākums ziņot par bērnu tiesību pārkāpumiem, gan īpašas prasības profesionāļiem un atbildības mehānismi. Taču, lai sabiedrības klusēšanu pārvērstu runāšanā, nepieciešami uzlabojumi gan normatīvajā, gan institucionālajā ietvarā. Tālāk izklāstīti galvenie de lege ferenda priekšlikumi bērnu aizsardzības stiprināšanai un efektīvākai ziņošanas mehānismu darbībai:

 

1. Stiprināt normatīvo regulējumu un skaidrību. Lai novērstu jebkādas interpretācijas neskaidrības, likumos un noteikumos vēl skaidrāk jādefinē ziņošanas pienākuma apjoms un sekas. Piemēram, vērts apsvērt BTAL 73. panta papildināšanu ar norādi uz administratīvu atbildību privātpersonām par apzinātu neziņošanu (pašlaik likums runā par “citu likumā noteikto atbildību”, kas lasītājam var nebūt uzreiz saprotama). Varētu tikt ieviests atsevišķs pants Administratīvo pārkāpumu kodeksā (vai topošajā Administratīvo sodu likumā), kas paredzētu sodu, teiksim, naudas sodu par tīšu neziņošanu, ja personai bija acīmredzams pienākums un iespēja ziņot. Šāda administratīvā norma būtu pa vidu starp morālo nosodījumu un kriminālsodu – tā attiektos uz gadījumiem, kas nav kvalificējami kā smagu noziegumu slēpšana (KL 315.), bet tomēr prasa reakciju. Piemēram, Lietuva ir ieviesusi administratīvu atbildību par ziņošanas pienākuma nepildīšanu. Tas signalizētu sabiedrībai, ka valsts nopietni izturas pret ziņošanu.

Tāpat normatīvos būtu lietderīgi precīzāk ietvert brīvprātīgo un citu nepilna statusa personu pienākumus. Piemēram, Izglītības likums vai Bērnu nometņu noteikumi varētu skaidri pateikt, ka nometņu audzinātājiem, sporta treneriem u.tml. ir tieši tāds pats ziņošanas pienākums kā skolotājiem. Tas var šķist pašsaprotami, bet normatīvs atgādinājums palielina informētību.

 

2. Institucionālo procedūru pilnveidošana (iekšējie mehānismi). Katrai iestādei, kurā uzturas vai ar kuru saskaras bērni – skolai, bērnudārzam, internātam, sporta skolai, slimnīcas bērnu nodaļai, nometnei utt. – jābūt skaidram iekšējam rīcības plānam bērna tiesību apdraudējuma gadījumam. Ideāli, ja tas ir rakstveida dokuments (piemēram, “Rīcības kārtība fiziskas vai emocionālas vardarbības konstatēšanas gadījumā”), kas izskaidrots visam personālam. Šādā kārtībā jānorāda atbildīgās personas (piemēram, institūcijas vadītājs vai noteikts bērnu aizsardzības koordinators), ziņošanas kanāli un soļi. Tiesībsarga minētajā gadījumā ieteikums direktorei bija tieši pilnveidot šādu iekšējo normatīvu. Valsts līmenī varētu izstrādāt vienotu vadlīniju modeli, kuru iestādes var adaptēt – lai netiktu izgudrots divritenis katrā vietā. Piemēram, Izglītības un zinātnes ministrija varētu visām skolām izplatīt vadlīnijas “Kā rīkoties, ja pedagogs konstatē vardarbību pret bērnu”. Tas atvieglotu pedagogiem sapratni un nodrošinātu vienotu praksi. Iekšējie mehānismi arī nozīmē regulāras mācības un simulācijas – iestādes varētu reiz gadā veikt “mācību trauksmi”, izspēlējot situāciju un pārliecinoties, ka personāls zina, ko darīt.

 

3. Apmācības un informētība. Gan profesionāļu sākotnējā izglītībā, gan tālākizglītībā jāstiprina modulis par bērnu aizsardzību un ziņošanu. Pedagogu studijās, policijas koledžā, ārstu rezidentūrā – visur jādod zināšanas par to, kā atpazīt vardarbības pazīmes un kā pareizi ziņot. Īpaši jāuzsver, ka ziņošana nav izvēles jautājums, bet pienākums, un ka par labticīgu ziņošanu likums aizsargā. Šeit var palīdzēt arī pozitīvu piemēru popularizēšana – piemēram, stāsti medijos par cilvēkiem, kuri, pateicoties savai modrībai, izglāba bērnu no vardarbības. Tas veidos sabiedrisko domu, ka ziņot ir varonīgi un pareizi, nevis “stučīšana”. Tāpat jāsniedz skaidrojums par datu aizsardzības mitiem – iespējams, Datu valsts inspekcijai sadarbībā ar Bērnu aizsardzības centru vajadzētu sagatavot informācijas lapu “GDPR un ziņošana par bērnu apdraudējumu”, ko izplatīt visiem speciālistiem, lai kliedētu bailes nepamatoti.

 

4. Starpinstitūciju sadarbība un informācijas apmaiņa. De lege ferenda līmenī varētu apsvērt vienota starpinstitūciju datubāzes vai platformas izveidi. Piemēram, portāls, kur autorizēti speciālisti (skolas sociālais pedagogs, pediatrs, policists) var ievadīt informāciju par konstatētu vardarbības gadījumu; tad šī informācija uzreiz pieejama iesaistītajiem dienestiem, kas var koordinēt darbību. Šobrīd katra iestāde bieži strādā savā “mājā” – policijai sava lieta, bāriņtiesai sava. Barnahus modelis, kas tiek ieviests Latvijā (Bērna māja centra izveide), būtu bijis jāpalīdz koordinēt seksuālās vardarbības izmeklēšanu, bet vajadzīga plašāka koordinācija arī citos vardarbības veidos. Būtu jāizstrādā Ministru kabineta noteikumi par informācijas apmaiņu bērnu tiesību aizsardzībā (ja tādi vēl nav), kas noteiktu, ka, teiksim, policija 24 stundu laikā informē attiecīgo sociālo dienestu un bāriņtiesu, ja saņemts izsaukums par vardarbību pret bērnu, utt. Tas nodrošinātu, ka neviens ziņojums nepaliek izolēts.

 

5. Bērna interešu primaritāte un atbalsts ziņotājiem. Normatīvi un institūcijas jāveido tā, lai ziņotājs nekļūtu par “vainīgo”. Jābūt skaidrai aizsardzībai pret represijām – piemēram, ja skolotājs ziņo par kolēģi vai ietekmīgu vecāku, viņam jābūt pasargātam no darba devēja negatīvas reakcijas. Te var palīdzēt Trauksmes celšanas likuma mehānisms – varbūt nepieciešams paplašināt tā pielietojumu tieši bērnu tiesību jomā un informēt potenciālos ziņotājus par šo iespēju. Tāpat jādomā par anonimitātes iespējām privātpersonām – ne katrs grib atklāt sevi, baidoties no konflikta ar kaimiņu. Varbūt jāpopularizē, ka policijai var ziņot arī anonīmi vai konfidenciāli (policija neizpauž, kas paziņoja; parasti tā arī notiek). Uzticības tālrunis jau nodrošina anonimitāti – varētu attīstīt tā kapacitāti, lai pieņem ne tikai bērnu, bet arī pieaugušo zvanus par citu bērnu apdraudējumu (tas jau notiek, bet varbūt jākomunicē plašāk, lai cilvēki zina, ka drīkst zvanīt).

 

6. Sabiedrības kampaņas un izglītošana. Normu pilnveidošana nav tikai likumu rakstīšana – tas ir arī darbs ar sabiedrības apziņu. Ieteicams regulāri rīkot kampaņas ar skaidru vēstījumu: “Nepaliec malā! Ziņo par vardarbību – izglāb bērnu.” Tas var būt sociālajos tīklos, televīzijā, āra reklāmās. Jāsniedz vienkārša informācija, kur zvanīt un ko darīt, ja redzi bērnam pāri darām. Jo vairāk cilvēki to dzirdēs, jo mazāk neizlēmības brīdī, kad reāli saskarsies ar situāciju. Labs piemērs bija kampaņa pret vardarbību “Sitieni neredzami, bet ciešanas īstas” – līdzīgi var fokusēt uz to, ka klusēšana nav risinājums. Arī pozitīvie stāsti (piemēram, “kaimiņiene ziņoja – bērns tika izglābts”) palīdz mainīt naratīvu.

 

Noslēgumā jāuzsver: “sabiedrības klusēšana” nav nepārvarama parādība. Ar labu likumu ieviešanu, apmācību un attieksmes maiņu klusēšanu var aizstāt ar savlaicīgu, atbildīgu rīcību. Katrs bērns, kurš izglābts no vardarbības, liecina par sistēmas pareizu darbību, un katrs bērns, kurš cietis mūsu klusēšanas dēļ, atgādina par nepilnībām, kas jālabo. Valsts pozitīvais pienākums – aizsargāt bērnus – ietver ne tikai sodīšanu pēc fakta, bet arī preventīvas darbības, un te sabiedrības līdzdalība ir izšķiroša. Latvijai, kā mūsdienīgai un bērnu tiesības cienošai valstij, jānodrošina, ka neviens sauciens pēc palīdzības nepaliek nesadzirdēts. Ziņosim, reaģēsim un rūpēsimies, lai bērni var augt drošībā un cieņā – tā ir mūsu kopīgā atbildība.

 

[1] Latvijas Republikas Satversme. LV likums. Latvijas Vēstnesis, 43, 01.07.1993

[2] Satversmes tiesas 2021. gada 25. marta spriedums lietā Nr. 2020-36-01

[3] ANO Bērnu tiesību konvencija. Starptautisks dokuments. "Latvijas Vēstnesis", 237, 28.11.2014.

[4] Convention for the Protection of Human Rights and Fundamental Freedoms, 1950. gada 4. novembris, E.T.S. Nr. 5. Iegūts no https://rm.coe.int/1680063765 (01.09.2025).

[5] Kilkelly, U. (2014, 13. marts). The state’s duty to protect children from abuse: Justice in Strasbourg in O’Keeffe v. Ireland. Strasbourg Observers. Iegūts no https://strasbourgobservers.com/2014/03/13/the-states-duty-to-protect-children-from-abuse-justice-in-strasbourg-in-okeeffe-v-ireland (01.09.2025).

[6] Z and Others v. the United Kingdom, 29392/95 (Eiropas Cilvēktiesību tiesa, 2001. gada 10. maijs). Iegūts no https://hudoc.echr.coe.int/eng?i=001-59455 (01.09.2025).

[7] Equality and Human Rights Commission. (2019, 26. jūlijs). The right to be free from torture or cruel, inhuman or degrading treatment or punishment: For ombudsman schemes. Iegūts no https://www.equalityhumanrights.com/guidance/human-rights-and-complaints-ombudsman-schemes/right-be-free-torture-or-cruel-inhuman-or (01.09.2025).

[8] O'Keeffe v. Ireland [GC], 35810/09 (Eiropas Cilvēktiesību tiesa, 2014. gada 28. janvāris). Iegūts no https://hudoc.echr.coe.int/eng?i=001-140235 (01.09.2025).

[9] Söderman v. Sweden [GC], 5786/08 (Eiropas Cilvēktiesību tiesa, 2013. gada 12. novembris). Iegūts no https://hudoc.echr.coe.int/eng?i=001-127760 (01.09.2025).

[10] K.U. v. Finland, 2872/02 (Eiropas Cilvēktiesību tiesa, 2008. gada 2. decembris). Iegūts no https://hudoc.echr.coe.int/eng?i=001-89945 (01.09.2025).

[11] Council of Europe Convention on the Protection of Children against Sexual Exploitation and Sexual Abuse, 2007. gada 25. oktobris, C.E.T.S. Nr. 201. Iegūts no https://rm.coe.int/1680084822 (01.09.2025).

[12] Council of Europe Convention on preventing and combating violence against women and domestic violence, 2011. gada 11. maijs, C.E.T.S. Nr. 210. Iegūts no https://rm.coe.int/168008482e (01.09.2025).

[13] Mathews, B. (2020). Mandatory reporting mechanisms in Europe: A study setting the scene for further action responding to violence against children. Strasbūra: Council of Europe.

[14] Bērnu tiesību aizsardzības likums. LV likums. Latvijas Vēstnesis, 199/200, 08.07.1998

[15] Liu, B. C. C., & Vaughn, M. S. (2019). Legal and policy issues from the United States and internationally about mandatory reporting of child abuse. International Journal of Law and Psychiatry, 64, 219–229.

[16] Mathews, B. (2019). A taxonomy of duties to report child sexual abuse: Legal developments offer new ways to facilitate disclosure. Child Abuse & Neglect, 88, 337–347.

[17] Tiesībsargs. (2025). Atzinums pārbaudes lietā Nr. 2025-14-27N par ziņošanu par vardarbību pret bērnu. Iegūts no https://www.tiesibsargs.lv/resource/atzinums-parbaudes-lieta-nr-2025-14-27n (01.09.2025).

[18] Tiesībsargs. (2025). Atzinums pārbaudes lietā Nr. 2025-14-27N par ziņošanu par vardarbību pret bērnu. Iegūts no https://www.tiesibsargs.lv/resource/atzinums-parbaudes-lieta-nr-2025-14-27n (01.09.2025).

[19] Civillikums. CETURTĀ DAĻA. Saistību tiesības. LV likums. Valdības Vēstnesis, 46, 26.02.1937.

[20] Krimināllikums. LV likums. Latvijas Vēstnesis, 199/200, 08.07.1998.

[21] Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (ES) 2016/679 (2016. gada 27. aprīlis) par fizisku personu aizsardzību attiecībā uz personas datu apstrādi un šādu datu brīvu apriti un ar ko atceļ Direktīvu 95/46/EK (Vispārīgā datu aizsardzības regula). Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis, L 119/1. Iegūts no http://data.europa.eu/eli/reg/2016/679/oj (01.09.2025).

[22] Fizisko personu datu apstrādes likums. LV likums. Latvijas Vēstnesis, 132, 04.07.2018.

[23] Council of Europe Convention on preventing and combating violence against women and domestic violence, 2011. gada 11. maijs, C.E.T.S. Nr. 210. Iegūts no https://rm.coe.int/168008482e (01.09.2025).

[24] Tiesībsargs. (2025). Atzinums pārbaudes lietā Nr. 2025-14-27N par ziņošanu par vardarbību pret bērnu. Iegūts no https://www.tiesibsargs.lv/resource/atzinums-parbaudes-lieta-nr-2025-14-27n (01.09.2025).

[25] Kenny, M. C. (2001). Child abuse reporting: Teachers’ perceived deterrents. Child Abuse & Neglect, 25(1), 81–92.

[26] Kohl, P. L., Jonson-Reid, M., & Drake, B. (2009). The role of poverty and relationships in the recurrence of child maltreatment. Children and Youth Services Review, 31(12), 1334–1342.

[27] Webster, D., O'Toole, R., O'Toole, A. W., & Lucal, B. (2005). Overreporting and underreporting of child abuse by teachers: A question of teacher ambiguity. Children and Youth Services Review, 27(4), 317–332.

[28] Matthews, H., & Matthews, R. (2008). Factors influencing the reporting of child abuse and neglect by North Carolina school counselors. Journal of School Counseling, 6(18), 1-30.

[29] Goddard, C., & Hunt, C. (2011). The failure of mandatory reporting laws to protect children. Trauma, Violence, & Abuse, 12(3), 119–130.

[30] Powell, A., Singh, M. M., & Richmond, T. (2019). The development and implementation of child safeguarding policies and procedures in development and humanitarian INGOs. Development in Practice, 29(6), 794–806.

[31] Tiesībsargs. (2025). Atzinums pārbaudes lietā Nr. 2025-14-27N par ziņošanu par vardarbību pret bērnu. Iegūts no https://www.tiesibsargs.lv/resource/atzinums-parbaudes-lieta-nr-2025-14-27n (01.09.2025).

[32] Skivenes, M., & Bäck, S. O. (2017). The child protection systems in the Nordic countries. In M. J. B. H. Boddy & K. D. M. St. D. R. S. D. G. Sveinsson (Eds.), Child protection systems in the Nordic countries and in England: A comparative perspective (pp. 11–32). Palgrave Macmillan.

[33] Adomaitytė-Subačienė, I., & Ruškus, J. (2021). Outcomes of the 2017 child rights protection reform in Lithuania: Between the proclaimed and the implemented. Social Work & Society, 19(2).

[34] O’Mahony, C. (2014). The over-stated impact of the ECHR on the Irish legal system. Northern Ireland Legal Quarterly, 65(1), 1–20.

[35] Independent Inquiry into Child Sexual Abuse. (2022, October). Report of the Independent Inquiry into Child Sexual Abuse: Final Report. Iegūts no https://www.iicsa.org.uk/reports-recommendations/publications/inquiry/final-report (01.09.2025).

[36] Council of Europe. (2018). Child protection systems in the 47 member states of the Council of Europe: A comparative analysis. Council of Europe Publishing.

[37] Guðbrandsson, B. (2015). The Barnahus model. In The Wiley handbook on the psychology of violence (pp. 531-542). Wiley-Blackwell.

 

“Sabiedrības klusēšana - vai līdzdalība bērnu tiesību pārkāpumos?” ir sagatavots ar Sabiedrības integrācijas fonda finansiālu atbalstu no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par “Sabiedrības klusēšana - vai līdzdalība bērnu tiesību pārkāpumos?” saturu atbild biedrība “r.a.“Siltumnīca””.