Pašvaldību loma bērnu drošības garantēšanā: sadarbības pienākums un tiesiskās sekas bezdarbībai

Bērnam ir tiesības skolā būt drošībā, un normatīvie akti to skaidri nosaka.  To savulaik ir uzsvēris arī Tiesībsarga birojs atzinumā pārbaudes lietā Nr.2013 – 170 – 2A[i].  Vecākiem ir tiesības prasīt no izglītības iestādes, lai bērna drošība skolā tiktu nodrošināta.

 

 Šajā rakstā tiks aplūkota pašvaldību loma bērnu drošības garantēšanā, īpaši izceļot pašvaldības iestāžu sadarbības pienākumu un tiesiskās sekas pašvaldības bezdarbībai vardarbības un mobinga gadījumos. Analizēts nacionālais regulējums (Pašvaldību likums, Bērnu tiesību aizsardzības likuma 6. pants), kā arī salīdzinoši vērtēta ārvalstu pieredze. Tiks aplūkoti konkrēti piemēri no prakses un sniegti priekšlikumi normatīvā regulējuma un institūciju darbības pilnveidošanai bērnu tiesību aizsardzības jomā.

 

Pašvaldību atbildība bērnu tiesību un drošības jomā

 

Bērnu tiesību aizsardzība ir valsts politikas sastāvdaļa, kuras īstenošanā iesaistītas gan valsts, gan pašvaldību institūcijas. Bērnu tiesību aizsardzības likums (turpmāk – BTA likums) nosaka, ka “valsts un pašvaldības organizē un kontrolē bērna tiesību aizsardzību visā valsts teritorijā”[ii]. Pašvaldību likums savukārttieši paredz, ka viena no pašvaldību autonomajām funkcijām ir “īstenot bērnu un aizgādnībā esošo personu tiesību un interešu aizsardzību”[iii]. Tas nozīmē, ka pašvaldībām – kuras Latvijā ir izglītības iestāžu dibinātājas un uzturētājas – ir pienākums rūpēties par bērnu drošību un labklājību savā administratīvajā teritorijā. Šis pienākums aptver gan proaktīvus pasākumus, lai novērstu bērnu apdraudējumu, gan operatīvu rīcību, reaģējot uz vardarbības vai mobinga gadījumiem skolās, ģimenēs un citur.

 

BTA likuma 6. pants nostiprina bērna labāko interešu principu, kas jāievēro ikvienās tiesiskajās attiecībās, kas skar bērnu. Proti, bērna tiesības un intereses ir prioritāras, un tās jānodrošina gan valsts, gan pašvaldību institūcijām un citām personām. Pats likums konkretizē, ka visās darbībās, kas skar bērnu, prioritāri nodrošināmas bērna tiesības un jāievēro viņa labākās intereses. Bērna labāko interešu jēdziens ietver arī drošu vidi, kas pasargā no vardarbības, apdraudējuma un negatīvas ietekmes. Tātad bērnam ir tiesības augt vidē, kur viņu neapdraud fiziska vai emocionāla vardarbība, un pašvaldību iestādēm šāda vide jānodrošina. 

 

BTA likuma normas arī tieši noteic, ka “bērnam ir neatņemamas tiesības uz dzīvības un attīstības aizsardzību” (7.pants) un ka “pret bērnu nedrīkst izturēties cietsirdīgi, nedrīkst viņu mocīt un fiziski sodīt, aizskart viņa cieņu un godu” (9.pants).

 

BTA likuma normas nav skatāmas atrauti no citām, augstāka spēka tiesību normām. Tas sevī ietver aizsardzību, ko garantē gan Satvertsme, gan starptatiski cilvēktiesību dokumenti. ANO bērnu tiesību konvencijas 37.pants citastarp nosaka, ka “neviens bērns netiek pakļauts spīdzināšanai vai citiem nežēlīgiem, necilvēcīgiem vai pazemojošiem izturēšanās vai soda veidiem.”[iv] Satversmes 110.pantā nostiprināta bērnu tiesību konstitucionālā aizsardzība, kas īpaši attiecināma arī uz bērniem, kas cietuši no vardfarbības[v].

 

Tāpat ir uzsverams, ka Izglītības iestāžu vadītājiem (direktoriem) Izglītības likumā ir normatīvi noteikta tieša atbildība par bērnu drošību skolā, ņemot vērā, ka “Izglītības iestādes vadītājs atbild par izglītības iestādes darbību un tās rezultātiem, par šā likuma un citu izglītības iestādes darbību reglamentējošo normatīvo aktu ievērošanu” (30.pants). Izglītojamiem skolā ir tiesības uz dzīvībai un veselībai drošiem apstākļiem izglītības iestādē un tās organizētajos pasākumos, kā arī uz mantas aizsardzību izglītības iestādē (55.pants). Tāpat arī BTA likums paredz, ka izglītības iestāžu vadītāji un darbinieki ir atbildīgi par bērna veselības un dzīvības aizsardzību, par to, lai bērns būtu drošībā (72.pants). MK noteikumu līmenī noteikta iestādes vadītāja pienākums nodrošināt “izglītojamo drošību izglītības iestādē un tās organizētajos vai atbalstītajos pasākumos, tai skaitā gadījumos, ja izglītojamais apdraud savu vai citu personu drošību, veselību vai dzīvību”[vi].

 

Proaktīvas rīcības pamatu veido normas, kas paredz, ka “Izglītības iestādei ir tiesības izglītojamo un tajā nodarbināto personu drošības, veselības vai dzīvības apdraudējuma gadījumā ierobežot izglītojamiem Satversmē noteiktās cilvēka pamattiesības — tiesības uz privātās dzīves neaizskaramību un pārvietošanās brīvību —, ciktāl tas nepieciešams apdraudējuma novēršanai.”[vii] Tas parāda likumdevēja ekspektācijas, ka šāda rīcība noteikti ir sagaidāma. To paredz arī pedagogam tieši noteiktās tiesības “rīkoties tā, lai novērstu personu drošības, veselības vai dzīvības apdraudējumu” (52.pants).  Skolas iekšējās kārtības noteikumos jāparedz skaidra rīcības procedūra vardarbības gadījumos, un direktoram, kā arī pedagogiem ir pienākums nekavējoties reaģēt, ja izglītojamais tiek pakļauts vardarbībai. Konstatējot vardarbības gadījumu, skolai nekavējoties jāpaziņo cietušā bērna vecākiem, jāizsauc nepieciešamā palīdzība (mediķi, policija).

 

Atseviški uzsverams, ka BTA likumā bērnu tiesību aizsardzības sistēma veidota tā, ka likumpārkāpumu profilaksē centrālā loma ir paredzēta tieši pašvaldībām “sadarbībā ar bērnu vecākiem, izglītības iestādēm, valsts policiju, Valsts probācijas dienestu, ja bērns ir probācijas klients, sabiedriskajām organizācijām un citām iestādēm” (58.pants). Pašvaldībai jānodrošina katram sociālas uzvedības problēmu bērnam sociālās korekcijas programmas pieejamība – lai strādātu ar vardarbīgajiem jauniešiem un novērstu turpmākus pārkāpumus. Šie pienākumi ilustrē, ka pašvaldības kompetence aptver gan preventīvus, gan reaģējošus pasākumus bērnu drošībai.

 

Ilgstoša mobinga pieredze var radīt smagas psiholoģiskas sekas, kuru novēršanai nepieciešama ne vien pedagoģiska, bet arī juridiska un sociāla iejaukšanās[viii]. Tas nozīmē, ka pašvaldībām kā izglītības iestāžu dibinātājām ir īpaša atbildība nodrošināt bērniem drošu mācību vidi.

 

Sadarbības pienākums bērnu aizsardzībā

 

Bērnu tiesību aizsardzība pēc savas būtības ir multidisciplināra un starpinstitucionāla darbība[ix], jo bērnu labklājības jautājumi skar izglītību, sociālo darbu, veselības aprūpi, likumpaklausību un citas jomas. Tādēļ bērnu tiesību aizsardzības sistēmā viennozīmīgi ir iesaistāmi izglītības, sociālie, veselības un tiesībsargājošie dienesti[x]  Efektīva sadarbība nodrošina ne tikai ātru reaģēšanu konkrētos gadījumos, bet arī ilgtermiņā veido drošu sistēmisku vidi, kurā bērna intereses tiek konsekventi liktas pirmajā vietā. BTA likuma 6. panta trešā daļa skaidri noteic, ka bērnu tiesību aizsardzība īstenojama, sadarbojoties ar ģimeni, valsts un pašvaldību institūcijām, sabiedriskajām organizācijām un citām personām. Tātad pašvaldību iestādēm (skolām, sociālajiem dienestiem, bāriņtiesām, pašvaldības policijai u.c.) ir pienākums sadarboties savā starpā, kā arī ar valsts institūcijām (Valsts policiju, Bērnu aizsardzības centru) un nevalstiskām organizācijām, lai efektīvi nodrošinātu bērnu drošību. Kārtība, kādā sadarbīab notiek ir noteikta MK noteikumos Nr. 545, tie paredz šādu starpinstitucionālo sadarbības grupu izveidi pašvaldībās, informācijas apmaiņas mehānismus un kopīgu rīcību bērnu tiesību apdraudējuma gadījumos[xi].

 

Pētījumos tiek uzsvērts, ka bērnu aizsardzībā sadarbības panākumus lielā mērā nosaka profesionāļu spēja dalīties ar informāciju un uzticēties viens otram, nevis tikai normatīvais regulējums[xii]. “Sadarbības grupu galvenais uzdevums ir nodrošināt platformu, kuras ietvaros starp iesaistītajām institūcijām notiek regulāra informācijas apmaiņa gan par sadarbību, gan par individuālajiem un aktuāliem gadījumiem. Īstenojot sadarbību, kopīgais darbs ir mērķtiecīgāks, atbilstoši vienotai izpratnei par saskaņotu un koordinētu katras institūcijas rīcību ar bērnu un ģimeni.”[xiii]  Praksē starpinstitūciju sadarbība nozīmē, ka, piemēram, skolai konstatējot vardarbības risku, tā ne tikai risina jautājumu iekšēji, bet iesaista pašvaldības sociālo dienestu, psihologu, bāriņtiesu vai policiju atkarībā no situācijas. Pašvaldības loma te ir centrāla – tieši vietējā pašvaldība visciešāk saistīta ar bērnu ikdienu, nodrošinot bērniem un ģimenēm dažādus pakalpojumus dzīvesvietā.  Tādēļ arī īpaši tiek uzsvērta pašvaldību profesionāļu atbildība koordinēt starpinstitucionālo sadarbību un aktīvi iesaistīt visus nepieciešamos resursus bērna aizsardzībai. Starpinstitucionāla sadarbība mazina risku, ka svarīga informācija par bērnu “pazudīs” starp iestādēm, un ļauj savlaicīgi kopīgi novērst nopietnus apdraudējumus.

 

 Autora ieskatā Latvijā būtu ņemama vērā citu valstu prakse, kādēļ starpinstitūciju sadarbības modeļi tiek veidoti, proti, ka tie netiek veidoti formāli, bet gan lai aizsargātu bērnus un, iespējas, pat glābtu viņu dzīvības.

 

Tā, Apviernotajā Karalistē tika reformēts tā laika tiesiskais regulējums, paredzot stingru pašvaldību koordinējošo lomu bērnu aizsardzībā. 2004. gada Children Act Anglijā un Velsā noteica pašvaldībām pienākumu nodrošināt sadarbību starp visiem dienestiem, kas strādā ar bērniem, lai novērstu ļaunprātīgu apiešanos un novārtā pamešanu. Likuma 14. pants paredzēja izveidot Local Safeguarding Children Boards (turpmāk - LSCB) – starpinstitūciju padomes, kuru uzdevums bija koordinēt dažādu iestāžu darbu bērnu aizsardzības jomā, izvērtēt nopietnus vardarbības un bērnu nāves gadījumus, kā arī sniegt rekomendācijas turpmākai prakses uzlabošanai[xiv].

 

Tas nenotika bez iemesla. Par simbolisku gadījumu, kas apliecina, kā nepilnīga sadarbība un atbildības neskaidrība starp institūcijām var novest pie traģēdijas kļuva Victoria Climbié nāve. Victoria Climbié bija 8 gadus veca meitene no Kotdivuāras, kura 1999. gadā tika atvesta uz Lielbritāniju pie radinieces, kas solīja gādāt par viņas izglītību un labklājību. Faktiski gan viņa nonāca smagas fiziskas un emocionālas vardarbības apstākļos, kas turpinājās mēnešiem un noslēdzās ar viņas nāvi 2000. gada februārī. Viņa vairākkārt nonāca dažādu dienestu redzeslokā – slimnīcās, sociālajā dienestā, policijā, pat baznīcā –, bet katru reizi iestādes nespēja savstarpēji apmainīties ar informāciju un saskaņoti rīkoties. Vismaz 12 reizes dažādas institūcijas (sociālais dienests, policija, veselības aprūpes sistēma) varēja iejaukties, bet to nedarīja[xv]. Šis fakts pierāda, ka informācijas apmaiņas un institūciju sadarbības trūkumi tiešā veidā var novest un arī noveda pie bērna nāves.

 

Victoria Climbié gadījums parādīja sistēmisku nespēju īstenot koordinētu starpdisciplināru pieeju. Problēma nebija tikai atsevišķu speciālistu kļūdas, bet gan sistemātiska institūciju nespēja nodrošināt informācijas apmaiņu un tās integrāciju starpinstitucionālajā līmenī[xvi]. Literatūrā tiek sniegta arī atziņa, ka sociālā darba profesionāļiem šajā lietā nebija pietiekamu iespēju sadarboties ar veselības aprūpes un tiesībsargājošajām institūcijām, jo starpprofesionālā prakse izpaudās fragmentāri, bez vienotas izpratnes par bērna īpašo ievainojamību[xvii].

 

Praksē LSCB kļuva par centrālo platformu starpinstitucionālai sadarbībai, taču vairāki eksperti norādīja uz strukturāliem trūkumiem un sadrumstalotību[xviii]. 2017.gadā ar Children and Social Work Act 2017[xix] tika atcelts LSCB institucionālais modelis un ieviests jauns regulējums. Saskaņā ar to vietējās teritorijās bērnu aizsardzību nodrošina “Safeguarding Partners” – trīs galvenie subjekti (vietējā pašvaldība, policija un veselības dienesti), kas kopīgi atbild par bērnu drošības sistēmas koordināciju. Vienlaikus tika izveidoti arī Child Death Review Partners, kas analizē bērnu nāves gadījumus un sniedz ieteikumus nākotnei.

 

Analizējot šo gadījumu, tika secināts, ka bērnu aizsardzības sistēma efektīvi darbosies tikai tad, ja pašvaldību iestādes būs tiesiski un institucionāli spiestas sadarboties, turklāt šai sadarbībai jābūt gan operatīvai, gan stratēģiskai[xx].

 

Atgriežoties pie Latvijas tiesiskā regulējuma un jau minēto MK noteikumu 545.analīzes, autors vērš uzmanību, ka “Institūcijas atbilstoši to kompetencē esošajiem bērnu tiesību aizsardzības jautājumiem un darbības mērķiem īsteno bērnu tiesību aizsardzību bērnu tiesību aizsardzības sadarbības grupu (turpmāk – sadarbības grupa) un Bērnu lietu sadarbības padomes ietvaros.”[xxi]

 

Pašvaldību sadarbības grupas galvenais mērķis ir nodrošināt operatīvu daudzu institūciju sadarbību konkrētu bērna tiesību aizsardzības gadījumu risināšanā. Tās kompetencē ir steidzamu individuālo situāciju izskatīšana (piemēram, smagu aizskārumu gadījumos, kuros nepieciešama vairāku speciālistu iesaiste). Tajā pašā laikā noteikumi uzliek grupām arī sistēmiskas funkcijas: tās analizē kopējo situāciju pašvaldībā un sniedz priekšlikumus novada/pilsētas Bērnu tiesību aizsardzības programmas izstrādei, tostarp ieteikumus institūciju sadarbības pilnveidei. Savukārt padome izvērtē sadarbības grupu normatīvos priekšlikumus un sniedz tos politikas veidotājiem. Tādējādi praksē sadarbības grupai jāstrādā gan operatīvi (gadījumu risināšanā), gan sistēmiski (izvērtējot vajadzības, sagatavojot programmas un uzlabojumus). Normatīvie akti šo abu aspektu līdzvērtību paredz: piemēram, grupu uzdevumos 8.1 punkts paredz individuālu gadījumu izskatīšanu, bet 8.2 un 8.3 – analīzi pašvaldības līmenī un priekšlikumus politikas uzlabošanai.

 

Veiktie pētījumi liecina,ka 98,9% aptaujāto speciālistu strādā pašvaldībā ar izveidotu grupu (neviens neuzskatīja to par nevajadzīgu)[xxii]. Tomēr grupu praktiskā darbība būtiski atšķiras. Praktiski strādājošo grupu stiprās puses ir ātrā reaģēšana un daudzinstitūciju koordinācija, taču bieži pietrūkst sistemātiskas rīcības (piemēram, problēmu identifikācijas un risinājumu ievišanas līmenī). sadarbības grupām ir potenciāls risināt vairāk nekā pašreiz – tās varētu aktīvāk iesaistīties politikas veidošanā (piemēram, sagatavot novadu programmas un sadarboties ar nevalstiskajām organizācijām).

 

Latvijas pieredze iekļaujas Eiropas tendencē – vietējās koleģiālās grupas nodrošina operatīvu reaģēšanu un gadījumu koordināciju, savukārt valsts padome var kalpot par augstā līmeņa stratēģijas veidotāju. Efektīva sistēma īsteno abus elementus: lokālās grupas nedrīkst aprobežoties tikai ar taktisko darbu, bet arī identificēt plašākas problēmas un sniegt ieteikumus, bet valsts institūcijām jānodrošina grupām atbalsts un savstarpēji saprotama savienojamība ar politikas līmeni.

 

Tiesiskās sekas pašvaldības bezdarbībai

 

Situācijās, kad pašvaldības iestādes nepilda tām ar likumu uzliktos pienākumus bērnu drošības jomā, var iestāties vairākas tiesiskās sekas – administratīvas, civiltiesiskas un pat krimināltiesiskas. Latvijas normatīvie akti paredz gan iespēju cietušajam bērnam un viņa vecākiem prasīt atlīdzinājumu par pašvaldības bezdarbības radīto kaitējumu, gan arī iestāžu amatpersonu saukšanu pie juridiskās atbildības.

 

Saskaņā ar Administratīvā procesa likuma 92. pantu ikviens ir tiesīgs prasīt atbilstīgu atlīdzinājumu par morālo kaitējumu, kas tam nodarīts ar iestādes prettiesisku rīcību[xxiii]. Šī norma attiecas arī uz iestādes faktiskās rīcības trūkumu, proti, bezdarbību. Atlīdzināšanas process publisko tiesību jomā precizēts īpašā likumā – Valsts pārvaldes iestāžu nodarīto zaudējumu atlīdzināšanas likumā (turpmāk – Atlīdzināšanas likums). Atlīdzināšanas likuma 4. panta pirmā daļa noteic, ka iestāde var nodarīt zaudējumu arī ar bezdarbību, ja tai bija pienākums rīkoties, bet tā prettiesiski nav rīkojusies[xxiv]. Citiem vārdiem, ja, piemēram, skola (pašvaldības iestāde) zināja par bērnam draudošu mobingu, bet attiecīgi nerīkojās – laicīgi neiejaucās, neziņoja atbildīgajiem dienestiem – un rezultātā bērns cieta kaitējumu, tad šī bezdarbība tiek uzskatīta par iestādes prettiesisku faktisko rīcību, kas rada tiesības cietušajam prasīt kompensāciju.

 

Šādos gadījumos tiesiska risinājuma procedūra sākas tā, ka cietušā bērna likumiskie pārstāvji (vecāki) iesniedz pašvaldības iestādei pretenziju (iesniegumu) ar prasību atlīdzināt nodarīto kaitējumu. Ja iestāde atsakās labprātīgi atlīdzināt vai piešķir atlīdzību, kas vecākiem šķiet nesamērīgi zema, viņi var vērsties administratīvajā tiesā ar pieteikumu. Latvijas tiesu prakse apstiprina šādu iespēju. Piemēram, Tiesībsarga 2014. gada pārbaudē par vardarbības gadījumu Rīgas 3. ģimnāzijā vecākiem tika norādīts, ka viņi kā cietušā bērna pārstāvji var vērsties ar atlīdzinājuma prasību pret skolu administratīvā procesa kārtībā[xxv]. Svarīgi, ka šādās lietās tiesai nav jāvērtē kādas politikas nepilnības vispārīgi – pieteikumam jābūt par konkrētu tiesību aizskārumu konkrētam bērnam, ko izraisījusi tieši attiecīgās iestādes rīcība vai bezdarbība. Administratīvā tiesa, izskatot šādu pieteikumu, var atzīt iestādes bezdarbību par prettiesisku un piespriest atlīdzinājumu (mantisko zaudējumu un/vai morālā kaitējuma naudā) saskaņā ar likumā noteiktajiem apmēriem. Atlīdzības apmēra noteikšanā tiesa ņem vērā kaitējuma smagumu un lietās izveidojušos judikatūru.

 

 Tiesu prakses piemērs saistās ar Rīgas Valsts 3. ģimnāzijas gadījumu 2013.gadā. Sākotnēji pašvaldības iestādes bezdarbība noveda pie vardarbības, bet vēlāk iestājās tiesiskas sekas. 2013. gada decembrī minētajā skolā starpbrīdī skolēns A.B. tika pakļauts klasesbiedra emocionālai un fiziskai vardarbībai (iespējams, atkārtoti gadījumi). Konstatēts, ka skolā jau iepriekš bija zināmas konfliktsituācijas, taču netika laikus izvērtēti riski un veikti pasākumi, lai citus skolēnus pasargātu no agresīvā bērna uzvedības. Izglītības kvalitātes valsts dienests veica pārbaudi un norādīja, ka skolā valdīja “dzīvībai un veselībai nedroši apstākļi” citiem izglītojamiem. Dienests uzdeva skolas direktoram nekavējoties novērst trūkumus, un direktors pēc tam ieviesa vairākus risinājumus (individuālu plānu agresīvajam skolēnam, atsevišķu uzraudzītu uzturēšanās vietu starpbrīžos u.c.). Tiesībsargs tomēr secināja, ka direktoram bija pienākums rīkoties proaktīvi, pirms notika A.B. tiesību aizskārums, t.i., jau agrāk identificēt riskus un novērst vardarbības situāciju. Šī bezdarbība (nolaidība) tika atzīta par bērna tiesību pārkāpumu.

 

Tiesībsarga atzinumā norādīts, ka cietušā bērna vecākiem ir tiesības prasīt atlīdzinājumu gan no vainīgā bērna vecākiem (civilprasība), gan no skolas (pašvaldības) par to, ka tā nenodrošināja bērnam drošu vidi. Atlīdzinājums no skolas pieprasāms Administratīvā procesa kārtībā, kā minēts iepriekš, un iestādes bezdarbība šeit ir prettiesiskās rīcības pamats. Publiski pieejamā informācija neliecina, vai konkrētajā gadījumā vecāki tiešām vērsās tiesā un kāds bija spriedums. Taču normatīvais ietvars un Tiesībsarga sniegtās norādes skaidri parāda: ja pašvaldības iestāde pieļauj vardarbību pret bērnu, nerīkojoties atbilstoši savam pienākumam, tā var tikt juridiski saukta pie atbildības un tai var nākties izmaksāt kompensāciju cietušajam.

 

Atsevišķi ir skatāms piemērs tepat Latvijā, kad Varakļānu aprūpes centrā 2015. gadā lifta šahtā iekrita un gāja bojā zēns. Ar Senāta spriedumu tika noteikta kompensācija vecākiem 40000 euro apmērā[xxvi]. Sākotnēji tika skatīts arī jautājums par pašvaldības amatpersonu saukšanu pie kriminālatbildības.

 

Krimināllikuma 319. pants paredz atbildību par valsts amatpersonas pienākumu nepildīšanu, ja tas izraisījis smagas sekas[xxvii]. Šī norma bijusi piemērota gadījumos, kad nolaidība bērnu drošības uzraudzībā noveda pie traģēdijām. Prokuratūra izvirzīja apsūdzību pašvaldības būvinspektorei pēc Krimināllikuma 319. panta trešās daļas – par dienesta pienākumu nepildīšanu, kas beidzās ar cilvēka nāvi. Kaut arī konkrētajā krimināllietā tiesa galu galā apsūdzētos attaisnoja, fakts, ka šāda apsūdzība tika celta, rāda: likums pieļauj kriminālatbildību, ja pašvaldības amatpersonu bezdarbība bērna aizsardzībā ir tik rupja, ka pielīdzināma noziedzīgam nolaidīgumam.

 

Šāda veida procesi ir sarežģīti un reti, taču tie rada precedentu un skaidru vēstījumu pašvaldībām: bērnu dzīvības un veselības apdraudējuma ignorēšana netiks tolerēta.

 

Skatot citu valstu praksi ir minams Zviedrijas piemērs. Zviedrijas tiesiskais rewgulējums Skollagen veido stingru, bērna interesēm vērstu režīmu, kas apvieno profilaksi, promptu iestāžu rīcību un civiltiesisku atbildību par pārkāpumiem. Likuma 6:14 § paredz īpašu pierādīšanas sloga inversiju: ja bērns vai skolēns uzrāda apstākļus, kas „rada iemeslu uzskatīt”, ka viņš piedzīvojis pazemojošu izturēšanos vai represijas, tieši izglītības iestādes „galvenajam organizētājam” (huvudmannen) jāpierāda, ka tas nav noticis. Tā ir būtiska atšķirība no klasiskā civilprocesa, kas praktiski stiprina cietušā tiesisko stāvokli un motivē skolas sistēmiski ieviest prevencijas un iekšējās izmeklēšanas kārtību.

 

Zviedrijā pastāv Bērnu un skolēnu ombuds (BEO), kas uzrauga skolu atbilstību prasībām par aizsardzību pret pazemojošu izturēšanos. Ja skola nepietiekami reaģē uz mobingu, BEO var vērsties pret skolu juridiski, pieprasot kompensāciju cietušajam[xxviii]. Plašu rezonansi guva gadījums Malmē, kur 14 gadus veca zēna vecāki ar BEO starpniecību panāca 150 000 kronu kompensācijas pieprasījumu skolai par to, ka tā nav novērsusi sistemātisku zēna pazemošanu[xxix]. Pašvaldībai tika inkriminēts, ka skola “nav darījusi pietiekami, lai aizsargātu savu audzēkni” un pieļāva vardarbīgu incidentu (zēna piesiešana pie koka, pazemošanas video publiskošana). BEO sistemātiski ierosina un panāk kompensācijas (arī izlīgumos), kad skolas/pašvaldības nav pietiekami novērsušas kränkande behandling/mobingu[xxx].

 

Pētījumi rāda, ka šī sistēma nodrošina ne tikai bērna individuālo tiesību aizsardzību, bet arī spēcīgu preventīvu efektu, jo pašvaldībām un skolām tiek radīta motivācija savlaicīgi ieviest efektīvus mobinga novēršanas mehānismus[xxxi].

 

Šis un līdzīgi piemēri rāda, ka daudzās valstīs pašvaldības var tikt sauktas pie atbildības par neizdarību bērnu aizsardzībā, un sadarbības mehānismi tiek pilnveidoti, lai nepieļautu traģiskas sekas.

 

Jāņem vērā, ka ne vienmēr cietušo ģimenes izvēlas tiesisko ceļu. Nereti, saskaroties ar bērna mobingu skolā, vecāki izvēlas pārtraukt mācības konkrētajā skolā vai meklēt situācijas risinājumu mierizlīguma ceļā. Tomēr tiesiskā sistēma piedāvā instrumentus, kā panākt taisnīgumu un atbildību arī juridiskā kārtā. Turklāt starptautiskās tiesas ir noteikušas valsts pienākumus šajā jomā: Eiropas Cilvēktiesību tiesa, izskatot lietu Z and Others vs. United Kingdom, atzina, ka valsts iestāžu nespēja pasargāt bērnus no smagas vardarbības (ilgstošas vardarbīgas apiešanās ģimenē) pārkāpa Eiropas Cilvēktiesību konvencijas[xxxii] 3. pantu (aizliegums spīdzināšanai un cietsirdīgai apiešanai) un piesprieda kompensāciju cietušajiemhudoc.echr.coe.inthudoc.echr.coe.int. Šis spriedums uzsver, ka valstij (t.sk. pašvaldībām kā valsts varas daļai) ir pozitīvs pienākums aktīvi aizsargāt bērnus no zināmiem apdraudējumiem, pretējā gadījumā iestājas cilvēktiesību pārkāpums[xxxiii].

 

Neraugoties uz pastāvošo normatīvo bāzi, bērnu drošības garantēšanā pašvaldībās joprojām novērojamas nepilnības, ko apliecina gan augstie mobinga rādītāji, gan atsevišķi skaļi gadījumi.

 

Nobeigums

 

Lai uzlabotu situāciju un novērstu pašvaldību bezdarbību bērnu tiesību aizsardzības jomā, autors rosina veikt šādus pasākumus:

• Stiprināt starpinstitucionālās sadarbības mehānismus praksē. Nepietiek ar formālu sadarbības grupu izveidi – nepieciešams, lai visas iesaistītās puses (skolas, sociālie dienesti, bāriņtiesas, policija, NVO) operatīvi dalītos informācijā un rīkotos koordinēti. Ieteicams regulāri (piemēram, reizi mēnesī) rīkot pašvaldības starpdisciplinārās komandas sanāksmes, kur apspriež augsta riska bērnu gadījumus, tādējādi neviens signāls par iespējamu vardarbību nepaliks bez ievērības. Kā uzsver eksperti vadlīnijās, sadarbības grupām jābūt nevis formālām, bet problēmu risinošām, piesaistot visus nepieciešamos resursus.
• Pilnveidot vecāku un skolas sadarbību. Bieži mobinga situācijas saasinās, jo vecāki un pedagogi nepietiekami komunicē. Likuma līmenī var apsvērt precīzāk nostiprināt vecāku pienākumu sadarboties ar izglītības iestādi bērna disciplīnas un drošības jautājumos.
• Paaugstināt izpratni un kapacitāti pašvaldībās. Ne visi pašvaldību darbinieki (piemēram, mazu novadu sociālie darbinieki vai skolu pedagogi) pietiekami pārzina bērnu tiesību aizsardzības standartus un savu tiesisko atbildību. Nepieciešamas regulāras apmācības un profesionālās pilnveides kursi, kuros skaidrot gan normatīvo regulējumu (BTA likuma prasības, ziņošanas pienākumus utt.), gan iedzīvināt labās prakses piemērus vardarbības prevencijai un intervencijai. Tiesībsarga un Labklājības ministrijas iniciatīvas šajā jomā (piemēram, vadlīnijas un semināri) būtu jāpaplašina, aptverot visas pašvaldības. Zinoši un informēti speciālisti agrāk atpazīs vardarbības signālus un drošāk rīkosies, nevis pasīvi gaidīs, kamēr problēma saasinās.
• Uzraudzības un atbildības pastiprināšana. Ieteicams apsvērt proaktīvāku pašvaldību uzraudzību – piemēram, ikgadēju auditu vai ziņojumu, kur pašvaldība atskaitās par bērnu tiesību aizsardzības situāciju (vardarbības gadījumu skaits skolās, veiktie pasākumi). Tas motivētu pašvaldības identificēt vājās vietas un rīkoties, pirms iesaistās valsts uzraugi. Tāpat varētu paredzēt skaidu atbildību neizpildes gadījumā – ja, piemēram, konstatēts pārkāpums un uzdots rīkoties, bet pašvaldības iestāde nepilda norādījumus, sankcijām jābūt neizbēgamām.

 

Noslēdzot, jāuzsver, ka pašvaldības loma bērnu drošības nodrošināšanā ir neaizstājama. Vietējā līmenī vislabāk redzamas bērnu reālās vajadzības un riski, un tieši tur iespējams visātrāk iejaukties, lai pasargātu bērnu. Pašvaldībām ir gan juridisks, gan morāls pienākums gādāt, lai neviens bērns netiktu pazemots, sists vai atstāts bezpalīdzīgs pieaugušo vienaldzības dēļ. Sadarbojoties visiem dienestiem un nekavējoties reaģējot uz katru apdraudējumu, iespējams panākt, ka likumos deklarētās bērnu tiesības uz drošību un cieņu īstenojas dzīvē. Savukārt gadījumos, kad pienākumi netiek pildīti, Latvijas tiesību sistēma nodrošina, ka atbildīgie nesīs tiesisku atbildību – tā atjaunojot taisnīgumu cietušajiem un dodot skaidru signālu, ka bērnu tiesības nav nesodīti ignorējamas.

 

 

Literatūras un avotu saraksts:

 

[i] Par bērna tiesībām uz drošu vidi izglītības iestādē. Atzinums pārbaudes lietā Nr.2013 – 170 – 2A. Latvijas Republikas Tiesībsargs. Pieejams https://www.tiesibsargs.lv/wp-content/uploads/2022/07/Atzinums_Vardarbiba_Rigas_3_gimnazija_26052014.pdf. Skatīts 01.09.2025.

[ii] Bērnu tiesību aizsardzības likums. LV likums. Latvijas Vēstnesis, 199/200, 08.07.1998. 2.pants.

[iii] Pašvaldību likums. LV likums. Latvijas Vēstnesis, 215, 04.11.2022. 4.pants. 

[iv] ANO Bērnu tiesību konvencija. Starptautisks dokuments. "Latvijas Vēstnesis", 237, 28.11.2014.

[v] Latvijas Republikas Satversme. LV likums. Latvijas Vēstnesis, 43, 01.07.1993

[vi] Kārtība, kādā nodrošināma izglītojamo profilaktiskā veselības aprūpe, pirmā palīdzība un drošība izglītības iestādēs un to organizētajos pasākumos. MK noteikumi Nr. 474. Latvijas Vēstnesis, 164, 25.08.2023.

[vii] Izglītības likums. LV likums. Latvijas Vēstnesis, 343/344, 17.11.1998.

[viii] Olweus, D. School bullying: Development and some important challenges. Annual Review of Clinical Psychology, 2013. 9, 751–780.

[ix] Herbert J.L., Bromfield L., Multi-disciplinary teams responding to child abuse: Common features and assumptions, Children and Youth Services Review, Volume 106, 2019, 104467.

[x] Atkinson, M., Jones, M., & Lamont, E. Multi-agency working and its implications for practice: A review of the literature. 2007. CfBT Education Trust.

[xi] Noteikumi par institūciju sadarbību bērnu tiesību aizsardzībā. MK noteikumi Nr.545. Latvijas Vēstnesis, 183, 14.09.2017.

[xii] Horwath, J., & Morrison, T. Collaboration, integration and change in children’s services: Critical issues and key ingredients. Child Abuse & Neglect, 2007. 31(1), 55–69.

[xiii] Litvins G., Kronberga I. Starppinstitūciju sadarbība bērnu tiesību aizsardzībai pašvaldībās: metodiskās vadlīnijas. Valsts bērnu tiesību aizsardzības inspekcija, Latvijas Tiesnešu mācību centrs, 2019. Pieejams: https://www.bac.gov.lv/lv/media/953/download?attachment Skatīts 01.09.2025.

[xiv] Children Act 2004, c. 31. (2004). London: The Stationery Office. Pieejams  https://www.legislation.gov.uk/ukpga/2004/31/contents Skatīts 01.09.2025.

[xv] Laming, H. The Victoria Climbié Inquiry: Report of an inquiry by Lord Laming. 2003. The Stationery Office.

[xvi] Munro E. A systems approach to investigating child abuse deaths. British Journal of Social Work, 2005. 35(4), 531–546

[xvii] Ferguson H. Reflections on the Victoria Climbié case: Social work, child protection and interprofessional practice. Child & Family Social Work, 2005. 10(3), 275–283.

[xviii] Laming H. The protection of children in England: A progress report. 2009. London: The Stationery Office. Munro E. The Munro review of child protection: Final report. 2011. London: Department for Education.

[xix] Children and Social Work Act 2017, c. 16. (2017). London: The Stationery Office. Pieejams: https://www.legislation.gov.uk/ukpga/2017/16/contents Skatīts 01.09.2025.

[xx] Parton, N. The politics of child protection: Contemporary developments and future directions. 2014. Palgrave Macmillan.

[xxi] Noteikumi par institūciju sadarbību bērnu tiesību aizsardzībā. MK noteikumi Nr.545. Latvijas Vēstnesis, 183, 14.09.2017. 2.punkts

[xxii] Kronberga I., Sīle S., Litvins G., & Zavackis A. Starppinstitūciju sadarbība bērnu tiesību aizsardzībā [Pētījums]. Valsts bērnu tiesību aizsardzības inspekcija / Latvijas Tiesnešu mācību centrs. 2019 Pieejams https://www.bac.gov.lv/lv/media/9/download?attachment Skatīts 01.09.2025.

[xxiii] Administratīvā procesa likums. LV likums. Latvijas Vēstnesis, 164, 14.11.2001

[xxiv] Valsts pārvaldes iestāžu nodarīto zaudējumu atlīdzināšanas likums. LV likums. Latvijas Vēstnesis, 96, 17.06.2005

[xxv] Par bērna tiesībām uz drošu vidi izglītības iestādē. Atzinums pārbaudes lietā Nr.2013 – 170 – 2A. Latvijas Republikas Tiesībsargs. Pieejams https://www.tiesibsargs.lv/wp-content/uploads/2022/07/Atzinums_Vardarbiba_Rigas_3_gimnazija_26052014.pdf. Skatīts 01.09.2025.

[xxvi] Latvijas Republikas Senāta spriedums SKC-12/2022.

[xxvii] Krimināllikums LV likums. Latvijas Vēstnesis, 199/200, 08.07.1998.

[xxviii] Alexius K. The exposed child in a qualitative study of cases at the Swedish Schools Inspectorate. An ideal or not-so-ideal victim?. 2019. Pedagogy, Culture & Society. 28. 1-16.

[xxix] Sveriges Radio. (2007, December 11). Rekordskadestånd till mobbad pojke. Pieejams. https://www.sverigesradio.se/artikel/1768607 Skatīts 01.09.2025.

[xxx] Skolinspektionen/BEO. (2016). 10 år med BEO – 10 miljoner till utsatta elever (brošūra). Pieejams https://www.skolinspektionen.se/globalassets/02-beslut-rapporter-stat/broschyrer/beo_10ar_a4_low.pdf Skatīts 01.09.2025.

[xxxi] Mäntylä, N. Bullying at School in Finland and Sweden: Are there any legal remedies? Scandinavian Studies in Law, 2011. 57, 303–324.

[xxxii] Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencija. Starptautisks dokuments. "Latvijas Vēstnesis", 143/144, 13.06.1997.

[xxxiii] ECT 2001.gada 10.maija spriedums lietā Z. and others v. the United Kingdom (pieteikums Nr. 29392/95).

 

“Pašvaldību loma bērnu drošības garantēšanā: sadarbības pienākums un tiesiskās sekas bezdarbībai” ir sagatavots ar Sabiedrības integrācijas fonda finansiālu atbalstu no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par “Pašvaldību loma bērnu drošības garantēšanā: sadarbības pienākums un tiesiskās sekas bezdarbībai” saturu atbild biedrība “r.a.“Siltumnīca””.