NVO kā līdzdalības subjekts bērnu politikas veidošanā: normatīvā bāze un praktiskās barjeras TAP procesā

Šī raksta mērķis ir analizēt NVO kā līdzdalības subjektu bērnu politikas veidošanā Latvijā, īpaši pievēršoties TAP portāla kā galvenā līdzdalības instrumenta darbībai, tiesiskajam regulējumam un praktiskajām barjerām. Rakstā tiek aplūkotas atšķirības starp formālu un faktisku līdzdalību, kā arī veikta konkrētu NVO priekšlikumu ietekmes analīze TAP procesā. Vienlaikus raksts piedāvā salīdzinošu skatījumu uz citu Eiropas Savienības valstu (Igaunijas, Zviedrijas, Nīderlandes) praksi, lai identificētu labās prakses piemērus un izstrādātu priekšlikumus līdzdalības mehānismu pilnveidošanai Latvijā.

 

 

Normatīvais regulējums sabiedrības līdzdalībai politikā

Pēdējos gados Latvijā ir būtiski pilnveidots tiesiskais ietvars sabiedrības un nevalstisko organizāciju (NVO) iesaistei politikas veidošanā, tostarp bērnu tiesību un labklājības jomā. 2021. gada 9. septembrī stājās spēkā jauns Ministru kabineta kārtības rullis (MK noteikumi Nr. 606), kas ieviesa Vienoto tiesību aktu projektu izstrādes un saskaņošanas portālu (TAP portālu)[i]. Šī sistēma paredz, ka TAP portāls kļūst par centrālo platformu visu tiesību aktu un politikas plānošanas dokumentu izstrādei, saskaņošanai, kā arī sabiedrības informēšanai un līdzdalības nodrošināšanai likumdošanas procesā. Līdz ar TAP portāla ieviešanu visa informācija par topošo lēmumu saturu, virzību un arī visiem sabiedrības un iesaistīto pušu viedokļiem ir pieejama vienuviet, nodrošinot caurskatāmību un vieglāku sekošanu līdzi procesam no sākuma līdz beigām. Jaunais kārtības rullis aizstāja iepriekšējo sistēmu, kur katra ministrija publicēja paziņojumus par sabiedrības līdzdalības iespējām savā mājaslapā, bieži vien tikai uz divām nedēļām, pēc kā projekti tika virzīti tālāk. Tagad TAP portālā jebkurš interesents var elektroniski sekot līdzi tiesību akta “dzīves ciklam” – no idejas un sākotnējās izstrādes līdz pat galīgajai apstiprināšanai valdībā.

 

Papildus MK kārtības rullim nesen ir pieņemti arī īpaši noteikumi, kas detalizē sabiedrības līdzdalības nodrošināšanu. 2024. gada 17. oktobrī stājās spēkā Valsts kancelejas izstrādātie noteikumi “Sabiedrības līdzdalības kārtība attīstības plānošanas dokumentu un tiesību aktu izstrādes procesā”, kuri vēl vairāk nostiprina tiesisko pamatu sabiedrības iesaistei[ii]. Tajos noteikts, ka TAP portālam ir centrālā loma sabiedrības līdzdalības īstenošanā valsts pārvaldē. Noteikumi paredz pienākumu nodrošināt sabiedrības līdzdalību ne tikai likumprojektu un politikas plānošanas dokumentu izstrādē, bet arī citās sabiedrībai nozīmīgās iniciatīvās, īpaši reformu plānošanā un īstenošanā, kā arī publisko resursu (piemēram, budžeta) plānošanā. Institūcijām, organizējot līdzdalību, turpmāk jāievēro virkne principu: jāņem vērā sabiedrības vajadzības, jāizmanto vieglās valodas principi, jārada iespējas piedalīties attālināti, apspriedes iespēju robežās jārīko pēc iespējas tuvāk konkrētajām mērķa grupām. Tāpat noteikumi paplašina sabiedrības iesaistes formu klāstu – papildus rakstisku viedokļu sniegšanai un publiskajām apspriešanām tie aicina izmantot mūsdienīgus līdzdalības formātus, piemēram, domnīcas, dialoga apļus, deliberatīvās diskusijas. Būtiska jauninājuma ir arī tas, ka iedzīvotāji paši varēs ierosīnāt līdzdalības procesa uzsākšanu par kādu jautājumu – attiecīgajai institūcijai būs pienākums izvērtēt šādu ierosinājumu un sniegt atbildi, ja nolemts līdzdalības procesu tomēr neorganizēt. Tas dod sabiedrībai tiesisku instrumentu pieprasīt iesaisti jautājumos, kur tā sākotnēji nav piedāvāta.

 

Kopumā normatīvā bāze Latvijā šobrīd nosaka, ka sabiedrības līdzdalība jānodrošina visos politikas veidošanas posmos – no problēmas identificēšanas un risinājumu izstrādes līdz lēmuma pieņemšanai un pat politikas īstenošanas uzraudzībai. Tas attiecas arī uz bērnu un ģimenes politiku, kur piemērojami tie paši līdzdalības principi, turklāt Bērnu tiesību aizsardzības likums[iii] jau nosaka valsts pienākumu veidot bērnu tiesību politiku sadarbībā ar citām institūcijām un, netieši, arī ar pilsonisko sabiedrību.

 

Tā, Bērnu noziedzības novēršanas un bērnu aizsardzības pret noziedzīgiem nodarījumiem 2025.–2027. gadam plāns[iv] izstrādāts atbilstoši Bērnu tiesību aizsardzības likuma 64. panta pirmajā daļā noteiktajam – "Iekšlietu ministrija sadarbībā ar Labklājības ministriju un citām atbildīgajām institūcijām nodrošina, lai tiek izstrādāts programmas projekts triju gadu periodam bērnu noziedzības novēršanai un bērna aizsardzībai pret noziegumu, un koordinē šīs programmas īstenošanu".

 

Tāpat jāatzīmē, ka Labklājības ministrijas paspārnē darbojas Bērnu lietu sadarbības padome[v] – starpinstitucionāla konsultatīva padome, kurā ietilpst arī NVO pārstāvji, un kas sniedz ieguldījumu bērnu un jaunatnes politikas plānošanā. Arī šādu institūciju darbība balstās uz vispārējo sabiedrības līdzdalības ietvaru un memoranda principiem.

 

TAP portāls: funkcijas un nozīme

TAP portāls ir mūsdienīga e-pārvaldes platforma, kas būtiski mainījusi likumdošanas “virtuvi” un sabiedrības līdzdalības veidu. Tā ir valsts informācijas sistēma, kurā tiek veikta tiesību aktu projektu elektroniska izstrāde, saskaņošana, apstiprināšana un nosūtīšana publicēšanai, kā arī nodrošināta uzdevumu aprite un kontrole. Būtiski, ka šī nav tikai dokumentu lietvedības sistēma – TAP portāls nodrošina strukturētu datu apriti un integrējas ar oficiālo publikāciju sistēmu (Latvijas Vēstnesi), padarot normatīvo aktu projektu apstrādi efektīvāku.

 

No sabiedrības skatu punkta, TAP portāls sniedz vienas pieturas aģentūras efektu: ikviens var vienkopus atrast informāciju par visiem valdībā topošajiem lēmumiem, to saturu un statusu, kā arī redzēt visu iesaistīto institūciju un organizāciju sniegtos komentārus un atzinumus konkrētajam projektam. Vairs nav jāpārmeklē katras ministrijas mājaslapa, lai uzzinātu, vai nav sākta sabiedriskā apspriešana – portālā ir publiski pieejams pārskatāms saraksts ar visiem aktuālajiem projektiem un apspriešanas termiņiem, filtrējams pēc jomas vai atbildīgās ministrijas. Interesenti var pieteikties e-pasta paziņojumiem par jaunumiem sev interesējošās jomās vai konkrētiem projektiem, un sistēma nosūtīs saiti ikreiz, kad projekts nonāk izskatīšanā valdības sēdēs vai tiek publicēta jauna redakcija. Šī funkcionalitāte atvieglo informācijas sekošanu un ļauj savlaicīgi reaģēt.

 

Īpaši nozīmīgi ir portāla rīki sabiedrības līdzdalībai. Tehniskie risinājumi TAP portālā nodrošina vairākus līdzdalības veidus: iespējams rīkot tiešsaistes aptaujas, tematiskas diskusijas, veidot konsultatīvās padomes vai darba grupas un tajās iesaistīt sabiedrības pārstāvjus, kā arī elektroniski iesniegt rakstiskus atzinumus par projektiem. Piemēram, portāls paredz integrētu e-pakalpojumu “Sabiedrības līdzdalība tiesību aktu izstrādē”, kas ļauj tiešsaistē ērti iesniegt priekšlikumus gan fiziskām, gan juridiskām personām.

 

Jebkura persona vai organizācija, kas vēlas līdzdarboties, var reģistrēties portālā – privātpersonas autentificējas caur latvija.lv (izmantojot eID, internetbanku utt.), savukārt NVO vai citas juridiskas personas var pieteikt atsevišķu organizācijas lietotāja kontu Valsts kancelejā vai arī izmantot elektronisko parakstu juridiskai autentifikācijai. Piedalīties apspriedēs, sniegt komentārus un identificēt riskus jaunajā TAP vidē varēs jebkura NVO, nevis tikai “izredzēto” organizāciju pārstāvji – tas ievērojami paplašina iesaistes iespējas un novērš situācijas, kad tiek uzklausīti tikai atsevišķi “lielākie spēlētāji”.

 

Šāda caurspīdība sekmē līdzdalību, jo ikviens interesents var redzēt, kādi priekšlikumi izteikti un kas ar tiem noticis. Jaunā sistēma ļauj sabiedrībai ērtāk izsekot lēmumu pieņemšanas procesu, kas agrāk sadrumstalotas informācijas dēļ bija bieži vien necaurspīdīgs un grūti saprotams.

 

Rezumējot, TAP portāls funkcionē kā centralizēta, modernizēta infrastruktūra, kas atvieglo NVO un sabiedrības līdzdalību valsts pārvaldē. Tā tehniskie risinājumi paver jaunus ceļus, tomēr galvenais ir šos rīkus lietot, lai tie kalpotu savam mērķim – veidotu saturiski kvalitatīvākus lēmumus ar sabiedrības līdzdalību, nevis tikai ātrāku “dokumentu apriti” vien.

 

Līdzdalības tiesiskais pamats un formālā vs. faktiskā iesaiste

 

Lai gan normatīvie akti tagad plaši atzīst sabiedrības līdzdalības nozīmi un piedāvā mehānismus tās īstenošanai, pastāv atšķirība starp formāli paredzēto iesaisti un tās faktisko ietekmi. Formālā līmenī Latvijā ir daudz iespēju, kā aktīvs pilsonis vai NVO var piedalīties politikas veidošanā: ir elektroniskās konsultācijas, ir atvērtas Saeimas komisiju sēdes, darbojas tiešās demokrātijas platformas (piemēram, ManaBalss.lv), katrai ministrijai ir savas konsultatīvās padomes un tamlīdzīgas sabiedrības līdzdalības formas. Arī jaunie tiesību akti dod NVO vietu darba grupās un apspriedēs, un pat jauniešu līdzdalība tiek veicināta – piemēram, Jaunatnes likums[vi] un Pašvaldību likums[vii] paredz jauniešu līdzdalības institūtus (jauniešu domes, līdzdalības budžetus pašvaldībās u.c.). Tātad “uz papīra” līdzdalības iespēju netrūkst.

 

Faktiskā aina diemžēl rāda, ka šo iespēju izmantošana un ietekme uz lēmumiem pagaidām ir ierobežota. Pētījumi liecina, ka tikai apmēram 4% no visām Latvijas NVO (aptuveni 720 organizācijas) 2018.–2021. gadā reāli piedalījušās nacionāla līmeņa lēmumu pieņemšanā[viii]. Analizējot interešu pārstāvības mehānismus, konstatējama tendence, ka dominējošu ietekmi īsteno organizācijas, kas pārstāv šauras, korporatīvas vai administratīvas intereses, kā, piemēram, Latvijas Pašvaldību savienība, Latvijas Darba devēju konfederācija un Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kamera. Šo organizāciju darbība ir primāri vērsta uz savu biedru ekonomisko vai institucionālo mērķu sasniegšanu, kas tās nošķir no tādām biedrībām un nodibinājumiem, kuru mērķis ir pārstāvēt plašākas sabiedrības grupas. Līdz ar to rodas interešu pārstāvības disproporcija, kuras rezultātā tādu sociālo grupu kā bērni, jaunieši, daudzbērnu ģimenes un personas ar invaliditāti vajadzības var netikt pilnvērtīgi ņemtas vērā.

 

Demokrātiskas pārvaldības teorija paredz, ka politikas veidošanas process ir atvērts dažādu sabiedrības grupu interešu konkurencei. Tomēr empīriski pētījumi daudzās valstīs arvien pārliecinošāk demonstrē sistemātisku asimetriju, kurā noteiktas intereses tiek pārstāvētas daudz spēcīgāk nekā citas. Šo fenomenu, ko politikas zinātnē dēvē par "priviliģēto plurālismu" (biased pluralism), raksturo situācija, kurā organizētām biznesa, nozaru un institucionālajām grupām ir nesamērīgi liela ietekme, salīdzinot ar organizācijām, kas pārstāv plašākas sabiedrības vai sociāli mazaizsargātu grupu intereses[ix]. Rezultātā, lai arī formāli līdzdalības iespējas ir pieejamas visiem, reālā ietekme uz lēmumu pieņemšanu ir sadalīta ļoti nevienlīdzīgi.

 

Viens no galvenajiem šīs asimetrijas cēloņiem ir resursu nevienlīdzība. Korporācijām un to asociācijām ir ievērojami lielāki finanšu, cilvēkresursu un ekspertīzes resursi, kas ļauj tām īstenot ilgtermiņa interešu pārstāvības stratēģijas, algot profesionāļus un nodrošināt pastāvīgu klātbūtni politikas "gaiteņos". Pētījumā par lobēšanu ASV tiek uzsvērts, ka resursu pārsvars ne vienmēr garantē uzvaru konkrētā jautājumā, taču tas ir izšķiroši svarīgs, lai uzturētu status quo un bloķētu nevēlamas pārmaiņas[x]. Šī spēja pretoties reformām bieži vien ir daudz nozīmīgāka par spēju panākt jaunu likumu pieņemšanu, un tieši šeit finansiāli spēcīgās grupas ir visveiksmīgākās.

 

Līdzās resursiem būtiska loma ir arī organizētības pakāpei un piekļuvei lēmumu pieņēmējiem. Biznesa intereses parasti ir koncentrētas un viegli definējamas, ļaujot ātri mobilizēties un formulēt vienotu pozīciju. Turpretī plašas sabiedrības grupu (piemēram, patērētāju, bērnu vai vides aizstāvju) intereses ir izkliedētas, un tās saskaras ar tā dēvēto "kolektīvās rīcības problēmu" – grūtībām motivēt indivīdus ieguldīt savu laiku un resursus kopēja labuma sasniegšanai, no kura ieguvēji būs visi, neatkarīgi no viņu ieguldījuma. Šī atšķirība ir redzama arī augstākajos politikas līmeņos. Piemēram, pētījumi par Eiropas Savienības institūcijām atklāj, ka biznesa interešu pārstāvjiem ir daudz biežāka un kvalitatīvāka piekļuve augsta līmeņa ierēdņiem un politikas veidotājiem nekā pilsoniskās sabiedrības organizācijām, kuras biežāk tiek iesaistītas formālās un mazāk ietekmīgās konsultācijās[xi].

 

Politiskajā dienaskārtībā un diskusijās dominē tēmas un risinājumi, kas ir svarīgi labi organizētajām un resursiem bagātajām grupām, kamēr tādu grupu kā bērni, jaunieši, daudzbērnu ģimenes, personas ar invaliditāti vai iedzīvotāji ar zemiem ienākumiem vajadzības un tiesības sistemātiski tiek atstātas otrajā plānā. Tādējādi, neraugoties uz demokrātisku fasādi, politikas rezultāti bieži vien atspoguļo nevis sabiedrības kopējo gribu, bet gan šauru, priviliģētu interešu spēku samēru.

 

Formālā līdzdalība nozīmē, ka tiek izpildīta normatīva prasība – projekts ir publicēts apspriešanai, notikusi sanāksme, saņemti atzinumi. Faktiskā līdzdalība nozīmē, ka sabiedrības viedokļi reāli ietekmē politikas saturu vai vismaz tiek rūpīgi izvērtēti un autori saņem argumentētu skaidrojumu, ja priekšlikumu nepieņem. Līdz šim Latvijā šī pāreja no formas uz saturu vēl notiek. Tiesa, ir pozitīvas tendences – jaunais regulējums tieši akcentē jēgpilnību un prasa institūcijām reaģēt uz priekšlikumiem, nevis tikai formāli tos apkopot.

 

Apkopojot – tiesiskais pamats sabiedrības līdzdalībai (t.sk. NVO līdzdalībai bērnu politikas veidošanā) Latvijā nekad nav bijis tik stiprs kā šobrīd. Taču izaicinājums ir nodrošināt, ka šī līdzdalība ir faktiski jēgpilna. Tas nozīmē pārvarēt plaisu starp “būt klāt pie galda” un “tikt ņemtam vērā lēmumos”. Nākamajās sadaļās aplūkosim konkrētas barjeras TAP portāla procesā un piemērus, kas ilustrē priekšlikumu likteni praksē.

 

Praktiskās barjeras NVO līdzdalībai TAP procesā

 

Neraugoties uz tehnoloģiskajām iespējām un labu gribu normatīvajos aktos, NVO un sabiedrības pārstāvji praksē joprojām saskaras ar vairākiem šķēršļiem TAP portāla procesā. Dažas no būtiskākajām praktiskajām problēmām:

• Lai iesniegtu priekšlikumu vai piedalītos apspriešanā TAP portālā, lietotājam ir jāveic autorizācija (privātpersonām) vai pat jāiziet procedūra juridiskas personas profila izveidei. Tas nozīmē, ka pirmajā reizē jāiztur zināms birokrātisks slieksnis, kas var atturēt cilvēkus vai mazāk pieredzējušas NVO. Lai gan tehniski reģistrācija nav pārāk sarežģīta, šī psiholoģiskā barjera pastāv – sevišķi starp tiem, kuri nav ikdienā e-vidē aktīvi.
• TAP portāls pats par sevi nesniedz proaktīvus paziņojumus visai sabiedrībai. Tas lieliski kalpo tiem, kas jau zina un meklē konkrētu informāciju, taču neuzrunā tos, kas par konkrēto jautājumu neko nenojauš. Paļaujoties uz to, ka visas NVO katru dienu pašas izskatīs TAP portāla sarakstus, pastāv risks, ka kāda sabiedrības grupa paliks neiesaistīta.
• Lai arī TAP ir moderns rīks, NVO pamatoti norāda uz dažām funkcionālām nepilnībām. Piemēram, pašlaik lietotāji var abonēt jaunumus tikai pēc plašām politikas jomām, bet ne pēc konkrētiem atslēgvārdiem vai interesējošiem tiesību aktiem. Būtu noderīgi, ja varētu pierakstīties paziņojumiem par jebkuriem grozījumiem kādā noteiktā likumā (piemēram, Bērnu tiesību aizsardzības likumā – lai jebkurš, kurš strādā bērnu jomā, momentāni uzzina, ja TAP parādās grozījumi šajā likumā). Šādas funkcijas šobrīd portālā trūkst, taču tās ir tehniski iespējams attīstīt.
• Viens no apietas līdzdalības sāpju punktiem ir gadījumi, kad likumprojektus valdība virza steidzamā kārtā, apejot publisko apspriešanu. Diemžēl arī bērnu politikas jomā ir bijuši gadījumi, kad strauji jāievieš kādi pasākumi (piemēram, reaģējot uz krīzes situācijām bērnu aprūpē vai jaunatnes noziedzības uzliesmojumiem) un sabiedrības viedokļa uzklausīšanai neatliek laika. Tas ir sistēmisks risks, jo “steidzamības” ļaunprātīga (vai nevajadzīgi bieža) izmantošana var padarīt tukšus labos līdzdalības principus. Risinājums meklējams valdības disciplīnā – laicīgi plānojot darbus un ievērojot, ka steidzamība ir izņēmums, nevis norma. Ja tomēr steidzamība objektīvi nepieciešama, būtu jāmeklē veidi, kā īstenot kaut vai minimālu konsultāciju (piemēram, īsākos termiņos, tiešsaistē).

 

 

Tehniskās un praktiskās barjeras var ievērojami mazināt NVO un sabiedrības faktiskās līdzdalības intensitāti. Ja cilvēkiem ir grūti piekļūt (digitāli vai fiziski) vai viņi nejūtas uzrunāti un informēti, tad formālās iespējas portālā paliks neizmantotas. Tādēļ paralēli tiesiskā ietvara uzlabošanai ir svarīgi uzlabot arī procesa praktisko pusi: padarīt portālu lietotājam draudzīgāku, attīstīt tā funkcijas (kā sola Valsts kanceleja), kombinēt e-rīkus ar citiem saziņas kanāliem, kā arī stiprināt NVO spēju šīs iespējas izmantot. Pretējā gadījumā pastāv risks, ka TAP portāls kļūs par tādu kā “digitālo dekorāciju” – modernu, bet reāli maz lietotu pilsoniskās sabiedrības līdzdalības instrumentu.

 

Priekšlikumu piemēri un ietekme bērnu politikas veidošanā

 

Lai saprastu, kā teorija izpaužas praksē, aplūkosim dažus konkrētus piemērus, īpaši saistītus ar bērnu un ģimeņu politiku, kur NVO devuši priekšlikumus TAP portālā un to virzība un ietekme ir izsekojama.

 

1. Sabiedrības līdzdalības noteikumu izstrāde. Paradoksāli, bet labs piemērs ir pats līdzdalības regulējums. Kad Valsts kanceleja 2023. gadā izstrādāja jauno MK noteikumu projektu par sabiedrības līdzdalības kārtību, tas tika ievietots TAP portālā publiskai apspriešanai. NVO un iedzīvotāji tika aktīvi aicināti iesniegt priekšlikumus – šim nolūkam LV portāls publicēja skaidrojošu rakstu ar tiešu aicinājumu uz līdzdalību[xii]. Pēc neilga termiņa visi iedzīvotāju iesniegtie priekšlikumi TAP portālā bija publiski pieejami ikvienam interesentam. Tas nozīmē – jebkurš varēja izlasīt, ko NVO vai atsevišķi iedzīvotāji ierosina šajā regulējumā. Valsts kanceleja apkopoja saņemtos priekšlikumus un pēc tam organizēja to izvērtēšanu: nākamajā stadijā tika aicinātas izteikt viedokli arī valsts un pašvaldību institūcijas par šo projektu. Šis process ilustrē jauno pieeju, ka sabiedrības ierosinājumi nav noslēgti atvilktnē – tie ir redzami un tiek apspriesti tālāk oficiālā kārtā. Liela daļa NVO ierosinājumu tika vismaz daļēji ņemti vērā gala redakcijā. Piemēram, noteikumu galīgajā variantā tika skaidri ierakstīts, ka “paziņojums par līdzdalības iespējām izplatāms arī citos sabiedrībai pieejamos veidos”, nevis tikai TAP portālā – tieši tā, kā to prasīja NVO. Tāpat ir nostiprināta norma, ka iestādei jāsasniedz mērķa auditorija, ko projekts skar. Šajā gadījumā redzam, ka NVO bija izšķiroša loma noteikumu pilnveidošanā: Providus, Delna, Pilsoniskā alianse sniedza profesionālus atzinumus, kas tika nopietni apspriesti un citviet arī citēti publiskajā telpā. Šis piemērs ir iedrošinošs – pats līdzdalības regulējums tapis atklātā līdzdalības procesā, demonstrējot labu praksi.

 

2. Bērnu, jaunatnes un ģimenes attīstības pamatnostādnes 2022–2027. Šis ir stratēģisks politikas dokuments Labklājības ministrijas vadībā, kas nosaka valsts politiku bērnu un ģimeņu jomā vidējam termiņam[xiii]. Tā izstrādes gaitā tika aktīvi iesaistīti dažādi partneri. Darbojās vairākas darba grupas un apakšgrupas, tostarp Bērnu lietu sadarbības padome un tās darba grupas, kur piedalījās NVO (piemēram, Latvijas Bērnu labklājības tīkls, Latvijas Jaunatnes padome, SOS Bērnu ciematu asociācija u.c.). Šīs organizācijas pārstāvēja bērnu tiesību aizsardzības jomas viedokļus un sniedza saturiskus priekšlikumus par pamatnostādņu mērķiem un uzdevumiem.

 

3. Bērnu noziedzības novēršanas plāns 2025–2027[xiv]. Šo plānu izstrādāja Iekšlietu ministrija sadarbībā ar Labklājības ministriju, un tas turpina agrāko (2023–2024) plānu. Tā veidošanā tika iesaistītas gan valsts iestādes, gan NVO, piemēram, strādājot caur Bērnu lietu sadarbības padomi (kurā ietilpst NVO). TAP portālā šis plāna projekts bija pieejams, un tam varēja iesniegt atzinumus. Latvijas Cilvēktiesību centrs un vairākas bērnu tiesību NVO sniedza komentārus, īpaši uzsverot bērnu interešu aizsardzību kriminālprocesā un nepieciešamību pēc sociālās rehabilitācijas pasākumiem.

 

No augšminētajiem piemēriem var secināt, ka NVO priekšlikumu ietekme var būt nozīmīga, ja pastāv labvēlīgi apstākļi – atsaucīga valsts iestāde, saskanīgas intereses un pieejami resursi. Tāpat liela nozīme ir tam, cik kvalitatīvi un argumentēti priekšlikumi ir sagatavoti. Redzam, ka politikas plānošanas dokumentos (kā pamatnostādnēs) NVO balsis tiek salīdzinoši labi integrētas, jo šādu dokumentu izstrāde parasti notiek plašā konsultācijā. Savukārt normatīvo aktu (likumu, MK noteikumu) gadījumā, kur process bieži ir straujāks un konkrētāks, NVO priekšlikumi var tikt arī noraidīti vai atlikti. Tomēr pat tad ir svarīgi, ka tiek sniegts skaidrojums – jaunais regulējums prasa iestādēm pamatot, kāpēc kāds sabiedrības priekšlikums nav pieņemts. Tas palīdz uzturēt dialogu, nevis rada aizvainojumu.

 

Rezumējot var teikt, ka bērnu politikas veidošanā NVO balsis ir kļuvušas arvien skaļākas un strukturētākas. Pastāv gan institucionāli mehānismi (padomes, darba grupas), gan digitālās līdzdalības rīki (TAP portāls), un arvien biežāk NVO priekšlikumi pārtop konkrētos politikas pasākumos vai vismaz tiek dokumentēti un apspriesti. Ietekmes analīze gan atklāj, ka vēl ir kur augt – jāpārliecinās, ka neviena jēgpilna ideja nepazūd “aiz kadra” un ka starp NVO un valsti veidojas patiesa partnerība, nevis formāla konsultēšanās.

 

Salīdzinošs aspekts: citu valstu pieredze

 

Latvijas centieni uzlabot sabiedrības līdzdalību iederas plašākā Eiropas tendencē – demokrātijas kvalitātes uzlabošanai caur pilsoniskās sabiedrības iesaisti. Eiropas Padomes dokumenti un ieteikumi jau sen uzsver, ka NVO ir kritiski svarīgi partneri politikas veidošanā un ka valdībām jānodrošina tām labvēlīga vide un iesaistes mehānismi[xv]. Daudzās Eiropas valstīs pastāv dažādi modeļi, kā NVO tiek institucionalizēti lēmumu pieņemšanā. Piemēram, Skandināvijas valstīs ir sena tradīcija veidot konsultatīvās padomes pie ministrijām, kur NVO ir pastāvīgi locekļi un kuru viedoklis tiek respektēts sociālās un ģimenes politikas jautājumos. Somijā un Zviedrijā bērnu un jaunatnes politikas plānošanā regulāri piedalās NVO koalīcijas, un valsts pat finansē šo NVO darbību, lai nodrošinātu kapacitāti kvalitatīvam dialogam. Norvēģijā pastāv Bērnu ombuda birojs, kas cieši sadarbojas ar NVO un jauniešu padomēm, sniedzot neatkarīgu bērnu interešu izvērtējumu visos likumprojektos, kas attiecas uz bērniem.

 

Postpadomju reģiona valstis, tai skaitā Baltijas kaimiņi, pēdējās desmitgadēs arī ir strauji attīstījušas sabiedrības līdzdalības instrumentus. Igaunijā jau kopš 2000. gadu sākuma darbojas Eelnõude infosüsteem (EIS) – portāls, kas līdzīgs mūsu TAP, kur tiek publiskoti visi tiesību aktu projekti un sabiedrībai dota iespēja tos komentēt. Igaunija arī ieviesusi praksi, ka pirms nozīmīgu politiku pieņemšanas notiek rohu līmeņa konsultācijas, piemēram, iekļaujot iedzīvotājus domnīcās vai fokusgrupās. Lietuva pēdējos gados pieņēma NVO iesaistes likumu un izveidoja NVO padomi valsts līmenī, kur NVO līdzdarbojas valdības lēmumu sagatavošanā (Lietuvas NVO padome iekļauj bērnu tiesību organizāciju pārstāvjus, kas konsultē Labklājības ministriju).

 

Eiropas Savienības līmenī sabiedrības līdzdalība tiek veicināta ar iniciatīvām kā “Konference par Eiropas nākotni”, kas bija liels deliberatīvs pasākums ar iedzīvotāju paneļiem, un ar pastāvīgu Eiropas Komisijas “Labākas regulācijas” politiku, kas paredz plašas publiskās konsultācijas ikviena nozīmīga ES likumprojekta izstrādē. EK ir izveidojusi portālu “Have Your Say”, kur ikviens (arī NVO) var sniegt atsauksmes par topošiem ES tiesību aktiem. Lai gan Komisija nesniedz individuālas atbildes uz katru komentāru, tā publicē kopsavilkumus ar visu iesūtīto viedokļu analīzi un skaidro, kā tie tiks ņemti vērā politikas veidošanā. Šāda atbildības kultūra – apkopot un reaģēt uz sabiedrības devumu – ir tas, uz ko tiecas arī Latvija ar saviem jaunajiem noteikumiem.

 

Interesanti, ka Latvija šobrīd ir starp tām valstīm, kurām jau ir digitāla sistēma sabiedrības līdzdalības kvalitātes kontrolei[xvi]. OECD dati rāda, ka tikai dažās valstīs (piemēram, Itālijā[xvii], Luksemburgā[xviii], Slovākijā[xix], Bosnijā un Hercegovinā[xx], arī Latvijā) ir izveidotas centralizētas sistēmas, kur seko līdzi konsultāciju procesiem un to ievērošanai. Tāpat vairākas valstis ievieš inovatīvas digitālās platformas – piemēram, policylabs un crowdsourcing rīkus agrīnā politikas ideju posmā, lai rosinātu iedzīvotāju diskusijas un iesūtītu idejas vēl pirms oficiāla likumprojekta tapšanas. Šādi rīki ir īpaši noderīgi, lai uzrunātu jauniešus un plašāku sabiedrību, kas varbūt nepiedalās tradicionālās apspriedēs. Latvijā līdzīga pieeja ir ieskicēta – piemēram, Valsts kanceleja ir organizējusi ideju līdzdalības platformas (“domnīcas”) noteiktās jomās un plāno attīstīt atvērtu datu risinājumus TAP portālā, lai tehniskā sabiedrība varētu veidot savas lietotnes datu analīzei.

 

Protams, likumu esamība pati par sevi vēl negarantē panākumus. Te varam mācīties no valstu pieredzes, kur līdzdalība ir patiesi integrēta kultūrā. Piemēram, Nīderlandē[xxi] un Vācijā[xxii] ir stingras prasības valdībai atbildēt uz katru oficiālo konsultāciju laikā saņemto priekšlikumu – pat ja tas tiek noraidīts, jāsniedz pamatojums. Apvienotajā Karalistē pastāv “Consultation Principles”, kas nosaka, ka valdībai pēc apspriešanas jāpulicē “Response to Consultation” dokuments, kur apkopoti galvenie viedokļi un norādīts, ko no tā plānots darīt[xxiii]. Šādas prakses veicina sabiedrības uzticēšanos. Ne velti valstīs, kur ir šie mehānismi, ievērojami lielāka sabiedrības daļa tic savām iespējām ietekmēt politiku nekā pie mums.

 

Jāatzīmē arī deliberatīvās demokrātijas pieejas, kas gūst popularitāti. Piemēram, Īrijā valdība pēdējos gados rīkoja vairākas pilsoņu asamblejas (par abortu likumu, par klimata politiku), kur nejauši izraudzītu iedzīvotāju grupa padziļināti apsprieda jautājumu un sniedza rekomendācijas parlamentam[xxiv]. Tas pierādīja sevi kā efektīvs veids, kā iegūt sabiedrības leģitimitāti sarežģītiem lēmumiem. OECD veicina šādas deliberatīvas metodes, un Providus eksperti ierosina, ka Latvijā arī varētu izmēģināt “deliberatīvos pasākumus”, kuros proporcionāli uzaicina visu sabiedrības grupu pārstāvjus kopīgai politikai svarīga jautājuma izdiskutēšanai. Šādu pasākumu iekļaušana oficiālajā lēmumu pieņemšanā būtu nākamais solis, kas nostiprinātu faktisko līdzdalību augstākā kvalitātē, jo dotu balsi arī tiem, kurus parasti NVO nepārstāv (piemēram, atsevišķām sociālām grupām, bērniem un jauniešiem pašiem).

 

Kopumā salīdzinājumā ar citām valstīm varam secināt: Latvijas likumdošanas bāze un e-rīki atbilst labajai starptautiskajai praksei, taču līdzdalības kultūras ziņā mums vēl jāpanāk attīstītākās demokrātijas. To apliecina arī starptautiskie rādītāji par uzticēšanos. Pēc OECD “Government at a Glance” datiem, 2023. gadā Latvijas sabiedrības uzticēšanās valdībai gan bija nedaudz augusi par 4% salīdzinot ar 2021. gadu, tomēr joprojām zemāka nekā daudzās citās ES un OECD valstīs[xxv]. Un, kā jau minēts, Latvijas sabiedrība ir skeptiskāka par to, vai tās viedoklis tiek ņemts vērā, salīdzinot ar kaimiņiem Eiropā. Tas liecina – mēs ejam pareizā virzienā, taču praktiskā ieviešana un pārmaiņas domāšanā prasa laiku. Šeit ļoti būtiska būs gan politiķu griba iesaistīt sabiedrību, gan NVO spēks izmantot piedāvātās iespējas un pieprasīt savu vietu pie sarunu galda.

 

Secinājumi

 

NVO kā līdzdalības subjekti bērnu politikas veidošanā Latvijā šobrīd atrodas starp divām realitātēm: no vienas puses, tām ir vēl nebijušas iespējas piedalīties lēmumu pieņemšanā, pateicoties jaunajam tiesiskajam regulējumam un TAP portāla sniegtajām funkcionalitātēm; no otras puses, joprojām pastāv izaicinājumi, lai šī līdzdalība būtu saturīga un ietekmīga.

 

Pozitīvi ir tas, ka normatīvais ietvars – MK kārtības rullis un sabiedrības līdzdalības noteikumi – skaidri definē NVO lomu un tiesības: tās var piedalīties jebkurā politikas cikla posmā, valdībai tās ir jāuzklausa un jādod atbildes, TAP portāls nodrošina caurskatāmību un vienlīdzīgus spēles noteikumus (ikvienam pieejama informācija vienlaikus). It īpaši bērnu politikā, kur lēmumu sekas ir ilgtermiņa un skar sabiedrības nākotni, šāds iekļaujošs ietvars ir kritiski svarīgs. Bērnu tiesību jomā aktīvas NVO, piemēram, vecāku organizācijas, bērnu interešu aizstāvības biedrības, jauniešu apvienības, tagad var gan formāli, gan digitāli būt klāt reformu izstrādē – tā ir liela demokratizācijas vērtība.

 

Tomēr formāla ietvara nepietiek, lai līdzdalība kļūtu par reālu demokrātijas sastāvdaļu. Mūsu analīze parādīja vairākus kritiskos punktus: nepieciešams uzlabot TAP portāla praktisko lietojamību un pieejamību (gan tehniski, gan komunikatīvi), jāsekmē institūciju atvērtība ne tikai formāli pieņemt, bet patiešām apsvērt NVO priekšlikumus un tos integrēt politikā, cik vien iespējams. Tāpat svarīgi ir dot NVO atgriezenisko saiti – jaunie noteikumi to pieprasa, un jācer, ka praksē iestādes konsekventi informēs priekšlikumu autorus par lēmumiem un pamatojumiem. Tas vairos uzticēšanos, bez kuras līdzdalība nīkuļo.

 

Cilvēka faktors un kultūra. Pat vislabākie likumi nedarbosies, ja tiem neticēs un tos negribēs īstenot. Kā teikusi Pilsoniskās alianses direktore: “Tiesiskais ietvars ir būtisks, bet ar to vien nepietiek. Lai sabiedrības līdzdalība būtu patiesi efektīva, nepieciešama iesaistīto personu ticība šī procesa pievienotajai vērtībai un reāla vēlme izprast mērķa grupu vajadzības un viedokļus”. Tas nozīmē – valsts pusei jābūt gatavai mācīties no NVO, mainīt sākotnējus plānus, ja izrādās, ka sabiedrībai ir cits redzējums, un atzīt, ka līdzdalība var uzlabot lēmumus. Savukārt NVO jāturpina stiprināt savu kapacitāti, jābūt profesionālām un konstruktīvām sarunu partnerēm, lai valsts institūcijas tās uztvertu nopietni. Te palīdzēs gan valsts atbalsta programmas (piemēram, NVO fonds finansējums, kapacitātes celšanas projekti ģimeņu organizācijām), gan pašas NVO savstarpēja sadarbība (tīklošanās, platformu veidošana, kopīgi nostājas dokumenti).

 

Runājot tieši par bērnu politikas veidošanu, jāuzsver vēl viens aspekts – bērnu un jauniešu līdzdalība caur NVO vai tieši. Bērni paši, protams, nevar juridiski piedalīties likumdošanā, taču viņus pārstāv gan pieaugušo vadītas NVO, gan jauniešu struktūras. Ir svarīgi, lai šīs balsis netiktu noslāpētas lielo interešu grupu kņadā. Tāpēc apsveicami, ka pamatnostādnēs un citos plānos tiek izcelta nepieciešamība ieklausīties bērnu viedoklī (piemēram, caur aptaujām skolās, bērnu domēm pašvaldībās, jauniešu forumos). Tas atbilst ANO Bērnu tiesību konvencijas garam, kas nosaka bērna tiesības tikt uzklausītam visos ar viņu saistītajos jautājumos. NVO šajā procesā var kalpot par tiltu, apkopojot un paužot bērnu un jauniešu domas politikas veidotājiem.

 

Noslēgumā – Latvija atrodas ceļā uz atvērtāku un iekļaujošāku pārvaldību. TAP portāls un jaunie līdzdalības noteikumi ir kā rīki un noteikumi šai spēlei. Lai spēle izdotos, visām pusēm jāspēlē godprātīgi: valdībai – patiesi iekļaujot un reaģējot, NVO un sabiedrībai – aktīvi iesaistoties un sniedzot kvalitatīvu pienesumu. Citu valstu pieredze rāda, ka tas atmaksājas – lēmumi kļūst kvalitatīvāki, leģitīmāki un sabiedrība uzticas valdībai vairāk, ja tā jūtas līdzdalīga. Tādēļ jānovēl, lai formālā līdzdalība Latvijā pāraug faktiskā partnerībā, kur NVO, tostarp bērnu interešu organizācijas, ir neatņemama politikas veidošanas sastāvdaļa. Tas būs ieguvums gan demokrātijai, gan konkrēti – mūsu bērniem, kuru nākotni šie lēmumi veido.

 

[i] Ministru kabineta kārtības rullis. MK noteikumi Nr.606. Latvijas Vēstnesis, 173A, 08.09.2021.

[ii] Sabiedrības līdzdalības kārtība attīstības plānošanas procesā. MK noteikumi Nr. 936. Latvijas Vēstnesis, 202, 16.10.2024.

[iii] Bērnu tiesību aizsardzības likums. LV likums. Latvijas Vēstnesis, 199/200, 08.07.1998.

[iv] Par Bērnu noziedzības novēršanas un bērnu aizsardzības pret noziedzīgiem nodarījumiem plānu 2025.–2027. gadam. MK rīkojums Nr. 276. Latvijas Vēstnesis, 92, 15.05.2025.

[v] Bērnu lietu sadarbības padome. Pieejams: https://www.lm.gov.lv/lv/bernu-lietu-sadarbibas-padome-0. Skatīts 01.09.2025.

[vi] Jaunatnes likums. LV likums. Latvijas Vēstnesis, 82, 28.05.2008.

[vii] Pašvaldību likums. LV likums. Latvijas Vēstnesis, 215, 04.11.2022.

[viii] Zonberga, K. Pilsoniskās līdzdalības aktivitāte ir zema. Pieejams: https://lvportals.lv/viedokli/332591-pilsoniskas-lidzdalibas-aktivitate-ir-zema-2021. Skatīts 01.09.2025.

[ix] Schlozman, K. L., Verba, S., & Brady, H. E. The unheavenly chorus: Unequal political voice and the broken promise of American democracy. 2012. Princeton University Press.

[x] Baumgartner, F. R., Berry, J. M., Hojnacki, M., Kimball, D. C., & Leech, B. L. Lobbying and policy change: Who wins, who loses, and why. 2009. University of Chicago Press.

[xi] Hanegraaff, M. How business and citizen groups lobby the European Commission: A comparison. Journal of European Public Policy, 2015., 22(4), 549–566.

[xii] Aicina iedzīvotājus piedalīties jaunā sabiedrības līdzdalības regulējuma izstrādē Pieejams: https://lvportals.lv/skaidrojumi/352249-aicina-iedzivotajus-piedalities-jauna-sabiedribas-lidzdalibas-regulejuma-izstrade-2023. Skatīts 01.09.2025.

[xiii] Par Bērnu, jaunatnes un ģimenes attīstības pamatnostādnēm 2022.–2027. gadam. MK rīkojums Nr. 967. Latvijas Vēstnesis, 252, 29.12.2022.

[xiv] Par Bērnu noziedzības novēršanas un bērnu aizsardzības pret noziedzīgiem nodarījumiem plānu 2025.–2027. gadam. MK rīkojums Nr. 276. Latvijas Vēstnesis, 92, 15.05.2025.

[xv] Expert Council on NGO Law. (2021). Report on NGO participation in policy development and implementation (CONF/EXP(2021)2). Council of Europe. Pieejams: https://rm.coe.int/expert-council-conf-exp-2021-2-ngo-participation-in-policy-development/1680a18deb Skatīts 01.09.2025.

[xvi] OECD. (2024). Building capacity for evidence-informed policymaking in Latvia: Assessment and recommendations roadmap.

[xvii] Presidenza del Consiglio dei Ministri & Team per la Trasformazione Digitale. (2017). Guidelines for public consultation in Italy. Roma: Governo Italiano.

[xviii] OECD. (2022). Digital government review of Luxembourg. Paris: OECD Publishing.

[xix] OECD. (2020). Regulatory policy in the Slovak Republic.

[xx] SIGMA/OECD. (2025). Public administration in Bosnia and Herzegovina 2024: Assessment against the Principles of Public Administration. Paris: OECD Publishing.

[xxi] OECD. (2025). OECD Regulatory Policy Outlook 2025.

[xxii] Deutscher Bundestag, Wissenschaftliche Dienste. (2022). Verbändebeteiligung bei Gesetzentwürfen: … § 47 Abs. 3 GGO.

[xxiii] Wang, Q., Van Ryzin, G. G., & Lavena, C. F. (2023). Transparency and trust in government: A meta-analysis. Journal of Public Administration Research and Theory, 33(3), 453–471.

[xxiv] Farrell, D. M. (2022). Perceived discourse quality in the Irish Citizens’ Assembly’s discussion of abortion. CORA Working Paper (University College Cork).

[xxv] OECD. (2023). Government at a Glance 2023. OECD Publishing.

 

 

“NVO kā līdzdalības subjekts bērnu politikas veidošanā: normatīvā bāze un praktiskās barjeras TAP procesā” ir sagatavots ar Sabiedrības integrācijas fonda finansiālu atbalstu no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par “NVO kā līdzdalības subjekts bērnu politikas veidošanā: normatīvā bāze un praktiskās barjeras TAP procesā” saturu atbild biedrība “r.a.“Siltumnīca””.