Ko skolēni mums atklāj par vardarbību, atkarībām un drošību?
Projekta “Rūpēs par rītdienu – 2” laikā tika īstenotas informatīvi izglītojošas nodarbības skolās, kurās ar skolēniem tika runāts par vardarbību, atkarībām, drošību un palīdzības meklēšanu.
Nodarbību laikā skolēni aizpildīja anonīmas anketas, un kopumā 681 respondents sniedza savu viedokli. Aptaujās iegūtie anonimizētie dati ļauj labāk ieraudzīt, kā paši skolēni uztver riskus, pieaugušo reakciju, drošību un iespējas meklēt un saņemt palīdzību.
2026.gada 29.jūlijā Iekšlietu ministrijas un NVO sadarbības memoranda sēdē biedrība r.a. “Siltumnīca” prezentēja projekta “Rūpēs par rītdienu – 2” ietvaros iegūtos skolēnu viedokļus par vardarbību, atkarībām, drošību un palīdzības meklēšanu.
Prezentācijā tika apkopoti projekta nodarbībās veiktās aptaujas rezultāti. Tie ļauj ieraudzīt, kā paši skolēni uztver riskus, pieaugušo reakciju un iespēju saņemt palīdzību.
Galvenais secinājums ir skaidrs: nozīmīgākais nav sodīt vairāk. Nozīmīgākais ir panākt, lai bērni nebaidītos lūgt palīdzību un ziņot par risku.
Vai bērns sauks palīdzību?
Ja skolasbiedram būtu smaga saindēšanās ar vielām, 55,1 % no derīgajām atbildēm bija – “man nebūtu bail izsaukt palīdzību”. Tas ir pozitīvs signāls, taču šī gatavība ir jānostiprina ar bērniem saprotamu rīcības algoritmu: ko darīt saindēšanās, vardarbības vai cita akūta apdraudējuma gadījumā.
Vai bērns pastāstīs pieaugušajam?
Situācija kļūst daudz sarežģītāka, kad jāziņo par vardarbību vai atkarībām. Jautājumā par to, vai skolēns jūtas droši pastāstīt skolotājam par savām vai citu problēmām, visbiežākā atbilde – 32,9 % – bija “Nē, es nevienam neteiktu”.
Tas ir ļoti būtisks signāls. Drošība nav tikai kameras, noteikumi vai sodi. Uzticēšanās pieaugušajiem ir viens no priekšnoteikumiem, lai bērns vispār pastāstītu par notiekošo.
Skolēnu skatījumā vardarbību pieaugušajiem apgrūtina pamanīt arī tas, ka tā bieži notiek ārpus klases – gaiteņos, internetā, starpbrīžos vai citās pieaugušajiem mazāk redzamās situācijās.
Vai ar bargākiem sodiem pietiek?
Arī šeit skolēnu atbildes liek domāt plašāk. Jautājumā par to, vai bailes no soda attur no pārkāpumiem, visbiežāk tika izvēlēta atbilde – “drīzāk mudina darīt to slēptāk”.
Savukārt 46,9 % derīgo atbilžu jautājumā par skolas noteikumu un sodu taisnīgumu bija – “dažreiz soda ne tos, kurus vajadzētu”.
Tāpēc formālas sankcijas vien nevar būt visas prevencijas pamatā. Bērnam jāredz, ka pieaugušo reakcija ir paredzama, taisnīga, saprotama un vērsta arī uz palīdzību.
Atkarību prevencija nevar aprobežoties tikai ar aizliegumiem.
42,3 % derīgo atbilžu kā biežāko iemeslu atkarību izraisošo vielu lietošanai minēja vēlmi izcelties vai “būt krutam”.
Savukārt 35,3 % norādīja uz ļoti lielu sociālo tīklu ietekmi, kuros šāda uzvedība var tikt parādīta kā stilīga.
Tas nozīmē, ka prevencijā jārunā ne tikai par vielu kaitīgumu. Jāstrādā arī ar vienaudžu ietekmi, sociālo statusu, piederības sajūtu, pašapliecināšanos un digitālo vidi.
Īpaši interesanti, ka uz jautājumu par sagaidāmo atbalstu no klases audzinātāja visbiežāk tika izvēlēti vairāk kopīgu pasākumu un klases saliedēšana. Arī jautājumā par to, kas skolā varētu palīdzēt samazināt vardarbību un atkarības, biežākā izvēle bija interesantākas stundas un interešu izglītības aktivitātes.
Bērni paši mums atgādina: prevencija ir arī attiecības, piederība un iespēja būt daļai no kopienas.
Projekta rezultāti parāda nepieciešamību pēc koordinētas, nevis fragmentētas prevencijas – sadarbojoties skolām, ģimenēm, valsts un pašvaldību institūcijām, tiesībaizsardzības iestādēm un nevalstiskajām organizācijām.
Skolēni sagaida ne tikai noteikumus un sodus. Viņi sagaida drošu, taisnīgu un uzticamu pieaugušo reakciju.
Paldies Iekšlietu ministrijai, Valsts policijai un NVO sadarbības memoranda dalībniekiem par diskusiju. Projekta “Rūpēs par rītdienu – 2” rezultāti mums dod pamatu turpināt sarunu jau par konkrētiem risinājumiem.
Materiāls sagatavots ar Sabiedrības integrācijas fonda finansiālu atbalstu no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.