Aptaujas "Rūpēs par rītdienu" rezultātu analīze: Vardarbības un atkarību riski jauniešu vidū Latvijā

Aptaujā piedalījās 292 respondenti, kuru demogrāfiskais un sociālais portrets veido pētījuma pamatu. Dzimumu sadalījums bija salīdzinoši līdzīgs, ar nelielu sieviešu pārsvaru (54.5% sievietes, 45.5% vīrieši). Vecuma struktūra skaidri norāda uz pētījuma fokusu – absolūtais vairākums respondentu ir bērni un pusaudži: 57.5% ir vecuma grupā no 0 līdz 14 gadiem un 32.5% ir vecumā no 15 līdz 17 gadiem. Tas nozīmē, ka aptuveni 90% aptaujāto ir jaunāki par 18 gadiem, kas padara šo pētījumu par īpaši vērtīgu jauniešu paaudzes perspektīvas izpratnei. Šis fakts ir būtisks, jo respondentu atbildes primāri atspoguļo tās paaudzes pieredzi, kas atrodas visaugstākajā riska grupā gan attiecībā uz kļūšanu par vardarbības upuriem, gan attiecībā uz eksperimentēšanu ar atkarību izraisošām vielām. Viņu attieksme nav retrospektīvs pieaugušo vērtējums, bet gan reāllaika indikators par sociālajām normām un problēmām viņu ikdienas vidē – skolā, ģimenē un draugu lokā.

 

Analizējot ģimenes struktūru, lielākā daļa respondentu (80.5%) norādīja, ka aug ģimenē ar diviem vecākiem. Vairāk nekā puse respondentu (57.9%) savas ģimenes emocionālo un materiālo situāciju vērtē kā "ļoti labu" vai "drīzāk labu", un gandrīz trīs ceturtdaļas (73.3%) raksturo ģimenes attiecības kā "ļoti labas" vai "labas". Vienlaikus, gandrīz trešdaļa (32.2%) atzīst, ka ārējais atbalsts ģimenei ir tikai daļēji pietiekams vai nepietiekams. Šie dati kalpo par pamatu turpmākai analīzei par ģimenes vides ietekmi uz riska faktoriem.

 

1. nodaļa: Attieksme pret vardarbību – starp absolūtu nosodījumu un klusējošu pieņemšanu

 

Aptaujas rezultāti atklāj sarežģītu un pretrunīgu ainu attiecībā uz vardarbību. No vienas puses, dominē sociāli vēlamā norma – vairākums respondentu (59%) pauž kategorisku nostāju, atzīstot, ka jebkāda veida vardarbība ir pilnīgi nepieņemama. Šis skaitlis liecina par veiksmīgu vispārējo vērtību nodošanu, kur vardarbība tiek definēta kā negatīva un nepieļaujama rīcība.

 

Tomēr aiz šīs nosodošās fasādes slēpjas daudz niansētāka un satraucošāka realitāte. Ievērojama daļa respondentu (27%) piekrīt apgalvojumam, ka "ne vienmēr ir iespējams izvairīties no vardarbības", kas var norādīt uz zināmu rezignāciju, fatalismu vai uzskatu, ka atsevišķas situācijas neizbēgami provocē vardarbību. Šī nostāja var liecināt par personīgu vai novērotu pieredzi, kur vardarbība tiek uztverta kā dzīves realitāte, nevis novirze no normas. Vēl tolerantāku nostāju pauž 14% respondentu: 10% atzīst, ka "dažos gadījumos vardarbība var būt attaisnojama", un 4% pat uzskata, ka "vardarbība ir daļa no sabiedrības". Šīs atbildes signalizē par vardarbības normalizēšanu un attaisnošanu, kas ir augsnes sagatavošana tās turpmākai izplatībai.

 

Apkopojot šos datus, atklājas, ka gandrīz 41% respondentu (27% + 10% + 4%) neuzskata vardarbību par absolūti un bez nosacījumiem nepieņemamu. Šis "klusējošais vairākums", kas pauž dažādas pakāpes toleranci vai samierināšanos, ir daudz lielāka problēma nekā tikai tie 14%, kas to atklāti attaisno. Tas liecina par dziļi iesakņojušos priekšstatu, kur vardarbība tiek uztverta kā neizbēgama vai pat funkcionāla konfliktu risināšanas sastāvdaļa. Šī "pelēkā zona" ir bīstama, jo tā mazina sabiedrības spiedienu aktīvi rīkoties un veicina pasivitāti, saskaroties ar vardarbības gadījumiem. Preventīvajām programmām ir jāstrādā ne tikai ar tiem, kas vardarbību aktīvi atbalsta, bet jo īpaši ar tiem, kas to pasīvi pieņem kā neizbēgamību, mainot naratīvu no "vardarbība notiek" uz "vardarbību var un vajag apturēt".

 

Tabula 1: Respondentu attieksme pret vardarbību (Procentuālais sadalījums)

Datu avots: Aptaujas "Rūpēs par rītdienu" datu apkopojums.

 

 

2. nodaļa: Vardarbības pieredzes daudzveidība un tās sekas

 

Aptaujas dati apstiprina, ka vardarbība nav abstrakts jēdziens, bet gan reāla pieredze ievērojamai daļai respondentu. Gandrīz puse (46%) atzina, ka ir saskārušies ar vismaz vienu no aptaujā minētajiem vardarbības veidiem, kas ir satraucoši augsts rādītājs, īpaši ņemot vērā respondentu jauno vecumu.

 

Visizplatītākā ir emocionālā vardarbība, ar kuru saskārušies 41% respondentu. Šis skaitlis ir īpaši zīmīgs, jo emocionālā vardarbība (piemēram, psiholoģiska pazemošana, apcelšana, draudi) bieži tiek noniecināta vai paliek nepamanīta, taču tās sekas uz bērna vai pusaudža psihi var būt tikpat postošas kā fiziskai vardarbībai.7 Fizisku vardarbību (sitienus, grūstīšanu) savā dzīvē piedzīvojuši 26% aptaujāto. Lai gan retāk ziņotas, arī citas vardarbības formas skar nozīmīgu daļu respondentu: seksuālu vardarbību piedzīvojuši 7%, bet ekonomisko vardarbību (finansiālu kontroli vai aprūpes trūkumu) – aptuveni 6%.6 Šie skaitļi, iespējams, ir zemāki par reālo izplatību, jo par šiem vardarbības veidiem ir īpaši grūti ziņot kauna un baiļu dēļ.

 

Ne mazāk satraucošs ir fakts, ka liela daļa cietušo paliek vieni ar savu pieredzi. Dziļāka datu analīze atklāj "klusēšanas kultūru": no tiem respondentiem, kuri ir piedzīvojuši vardarbību, vairāk nekā puse (aptuveni 55%) nekad nav meklējuši palīdzību. Vēl vairāk, pat starp tiem, kas palīdzību meklēja, gandrīz puse (46%) atzina, ka tā bija nepietiekama vai neefektīva. Šī situācija rada apburto loku: upuri klusē, jo baidās, ka viņiem neticēs vai palīdzība būs neefektīva, un šī klusēšana savukārt nostiprina pārliecību, ka atbalsta sistēmas ir vājas. Tas veicina neuzticēšanos institūcijām un pastiprina upura izolāciju, kas atbilst starptautiskiem ziņojumiem par nepieciešamību stiprināt bērniem draudzīgu tieslietu un atbalsta sistēmu Latvijā.

 

Šo neuzticēšanos atspoguļo arī respondentu viedoklis par sabiedrības lomu. Lai gan lielākā daļa (aptuveni 73%) neuzskata vardarbību par biežu problēmu savā tuvākajā vidē, viedoklis par sabiedrības kopējo cīņu pret vardarbību ir daudz kritiskāks. Vairāk nekā divas trešdaļas respondentu uzskata, ka sabiedrība vai nu nepievērš pietiekamu uzmanību šai problēmai (29%), vai arī tās rīcība ir nepietiekama un nepieciešami uzlabojumi (37%).6 Šis skepticisms ir tieši saistīts ar personīgo pieredzi – ja upuris vai viņa tuvinieki saskaras ar neefektīvu palīdzību, rodas pamatota pārliecība, ka sabiedrība kopumā nespēj vai nevēlas risināt šo problēmu.

 

3. nodaļa: Atkarību izraisošas vielas un procesi – attieksme un realitāte

 

Līdzīgi kā vardarbības jautājumā, arī attieksmē pret atkarību izraisošām vielām (alkoholu, tabaku, narkotikām) dominē nosodoša nostāja. Gandrīz puse respondentu (49%) pilnībā nepieņem to lietošanu, un vēl 26% pauž nostāju "esmu pret, bet saprotu, ka citiem tā ir izvēle". Kopumā trīs ceturtdaļas aptaujāto personīgi neatbalsta šo vielu lietošanu.6

 

Tomēr aptuveni ceturtā daļa respondentu demonstrē daudz tolerantāku attieksmi: 14% ir neitrāli, 10% uzskata, ka lietošana dažkārt ir pieļaujama, un neliela, bet atklāta daļa (2%) atzīst, ka regulāri saskaras ar šīm vielām vai tās lieto.6 Šī "pelēkā zona", kurā ietilpst respondenti ar neitrālu vai pieļaujošu attieksmi, ir galvenais riska faktors eksperimentēšanai pusaudžu vidū. Tieši šī grupa ir visuzņēmīgākā pret vienaudžu spiedienu un sociālajām normām, kas atkarību izraisošo vielu lietošanu padara par pievilcīgu. Tas saskan ar starptautisko pētījumu datiem, piemēram, ESPAD, kas uzrāda augstu alkohola lietošanas izplatību jauniešu vidū Latvijā, apstiprinot, ka tolerantā attieksme bieži pārvēršas reālā uzvedībā.

 

Aptauja atklāj dramatisku ainu par atkarību izplatību ģimenes lokā – gandrīz puse respondentu (49%) ir norādījuši, ka viņi paši vai viņu ģimenes locekļi ir saskārušies ar kādu no atkarībām. Tas nozīmē, ka katrs otrais aptaujātais jaunietis aug vidē, kur atkarība ir klātesoša problēma.

 

Tabula 2: Atkarību veidu izplatība respondentu ģimenēs

Datu avots: Aptaujas "Rūpēs par rītdienu" datu apkopojums. Procentu summa pārsniedz 100%, jo respondenti varēja norādīt vairākus atkarību veidus.

 

Visbiežāk minētās ir "tradicionālās" atkarības no alkohola (26%) un tabakas (24%), kas apstiprina šo problēmu endēmisko raksturu Latvijas sabiedrībā.3 Tomēr īpaši satraucošs ir digitālo atkarību (no interneta vai videospēlēm) augstais rādītājs – 21%. Šis skaitlis ir gandrīz līdzvērtīgs alkohola un tabakas izplatībai un signalizē par jaunu, masveidīgu sabiedrības veselības izaicinājumu, kas īpaši skar jaunāko paaudzi.9 Retāk, bet ar ne mazāk smagām sekām, tiek minētas azartspēļu (8%) un narkotiku (4%) atkarības.

 

Līdzīgi kā vardarbības gadījumā, arī attiecībā uz atkarībām respondenti ir ļoti kritiski par sabiedrības sniegto atbalstu. Vairāk nekā 40% uzskata, ka atbalsts cilvēkiem ar atkarību problēmām ir nepietiekams vai pat pilnīgi nepieejams. Tikai 22% novērtē atbalstu kā ļoti labu un pieejamu. Šis vērtējums norāda uz būtisku plaisu starp vajadzībām un pieejamajiem resursiem, kā arī uz vispārēju neuzticēšanos pastāvošajām atbalsta sistēmām.

 

4. nodaļa: Risku krustpunkts – ģimenes vides, pieredzes un attieksmes mijiedarbība

 

Šī aptauja nepārprotami pierāda, ka vardarbība un atkarības nav izolētas parādības, bet gan cieši saistītas ar ģimenes vidi un personīgo pieredzi. Datu krusteniskā analīze atklāj likumsakarības, kas palīdz izprast šo problēmu cēloņus un pārmantojamības mehānismus.

 

Ģimenes emocionālā un materiālā situācija ir viens no spēcīgākajiem riska vai aizsardzības faktoriem. Respondentu atbildes demonstrē skaidru korelāciju: jo sliktāk tiek vērtēta situācija ģimenē, jo dramatiskāk pieaug vardarbības pieredzes rādītāji. Piemēram, starp tiem, kuri savu ģimenes situāciju vērtē kā "ļoti sliktu", 100% ir pieredzējuši vardarbību. Savukārt ģimenēs ar "ļoti labu" situāciju vardarbību piedzīvojuši tikai 31%. Šī sakarība liecina, ka sociāli ekonomiskās grūtības, emocionālā spriedze un nestabili ģimenes apstākļi rada vidi, kurā vardarbības risks ir ievērojami augstāks.

 

Tabula 3: Ģimenes situācijas novērtējuma ietekme uz vardarbības pieredzi

 

Datu avots: Aptaujas "Rūpēs par rītdienu" datu krusteniskā analīze. Ne mazāk būtiska ir pieredzes ietekme uz attieksmes veidošanos, kas veicina tā saukto "vardarbības ciklu". Respondenti, kuri norādījuši, ka viņu ģimenē ir bijušas vardarbības situācijas, demonstrē ievērojami lielāku toleranci pret to. Starp tiem, kuri auguši bez vardarbības, 61% to pilnībā nosoda, kamēr vardarbību pieredzējušo vidū šis rādītājs ir tikai 48%. Vēl vairāk, vardarbību pieredzējušie gandrīz trīs reizes biežāk uzskata, ka tā dažkārt var būt attaisnojama (22% pret 8% starp tiem, kas vardarbību nav pieredzējuši). Šī statistika apstiprina, ka saskarsme ar vardarbību bērnībā var radīt dziļi iesakņojušos uzskatu, ka tā ir "normāla" vai neizbēgama konfliktu risināšanas sastāvdaļa. Šī attieksmes normalizācija ir viens no galvenajiem riska faktoriem vardarbības modeļu atkārtošanai nākamajās paaudzēs. Turklāt pastāv risks, ka cilvēki, kas auguši šādā vidē, zaudē spēju atpazīt smalkākas, piemēram, emocionālās vardarbības formas, uztverot tās par normālu komunikācijas veidu.

 

Līdzīga tendence vērojama arī atkarību jomā. Respondenti, kuru ģimenēs ir bijusi pieredze ar atkarībām, izrāda ievērojami lielāku iecietību pret atkarību izraisošo vielu lietošanu. Starp tiem, kuru ģimenē nav bijis atkarību, 60% ir pilnīgi pret šo vielu lietošanu. Savukārt starp tiem, kuru ģimenes skārušas šīs problēmas, tikpat stingru nosodījumu pauž tikai 37%. Vienlaikus atkarību skartajās ģimenēs ir divreiz vairāk respondentu ar neitrālu vai pieļaujošu attieksmi. Tas norāda, ka dzīvošana vidē, kur atkarības ir ikdienas sastāvdaļa, mazina stigmu un riska uztveri – jaunietis, kura tuvākie cilvēki smēķē vai lieto alkoholu, to drīzāk uztvers kā normu, nevis kā nopietnu draudu. Šī mijiedarbība uzsver preventīvā darba nepieciešamību tieši tajās ģimenēs, kur jau pastāv problēmas, lai pārtrauktu negatīvo modeļu pārmantošanu.

 

5. nodaļa: Demogrāfiskie griezumi – vecuma un dzimuma loma vardarbības un atkarību kontekstā

 

Analizējot datus demogrāfiskajos griezumos, atklājas nozīmīgas atšķirības, kas palīdz identificēt specifiskas riska grupas un labāk izprast vardarbības un atkarību dinamiku.

 

Dzimumu atšķirības

Sieviešu dzimuma respondenti aptaujā pauž kategoriskāku nostāju pret vardarbību. 66% meiteņu un sieviešu uzskata, ka jebkāda vardarbība ir pilnīgi nepieņemama, kamēr vīriešu vidū šādu viedokli pauž 52%. Attiecīgi, vīrieši ir ievērojami tolerantāki – 22% no viņiem pieļauj vardarbības attaisnošanu vai uzskata to par sabiedrības sastāvdaļu, salīdzinot ar tikai 6% sieviešu.6 Šie dati, iespējams, atspoguļo atšķirīgu socializāciju un dzimumlomu stereotipus, kur zēniem biežāk tiek piedota agresīva uzvedība, kamēr meitenes tiek audzinātas nosodīt vardarbību un izvairīties no tās.

Arī personīgā pieredze ar vardarbību atšķiras. Emocionālo vardarbību ievērojami biežāk ziņojušas sievietes (46% pret 36% vīriešu), kas var norādīt uz apcelšanas vai psiholoģiskas pazemošanas lielāku izplatību meiteņu vidū. Savukārt fizisko vardarbību biežāk piedzīvojuši vīrieši (30% pret 22% sieviešu), kas atbilst tendencei, ka zēni biežāk iesaistās fiziskos konfliktos.6 Šie aptaujas dati saskan ar plašāku Eiropas statistiku par Latviju, kas liecina, ka sievietes nesamērīgi bieži kļūst par noteiktu vardarbības veidu, īpaši intīmo partneru vardarbības, upuriem.10

Attieksmē pret atkarību izraisošām vielām dzimumu atšķirības ir mazāk izteiktas, tomēr vīrieši arī šeit uzrāda nedaudz lielāku toleranci. Analizējot atkarību izplatību ģimenēs, dati rāda, ka puišu respondentu vidū biežāk minētas azartspēļu (10% pret 5% sieviešu) un digitālo tehnoloģiju (23% pret 18% sieviešu) atkarības. Tas atbilst vispārējām tendencēm, ka šīs uzvedības atkarības biežāk skar vīriešus.

 

Vecuma grupu salīdzinājums

Vecuma analīze atklāj būtiskas paaudžu atšķirības un kritiskus attīstības posmus. Attieksmē pret vardarbību visstingrāko nostāju demonstrē pieaugušie (26 gadi un vecāki), kuru vidū 80-100% to uzskata par pilnīgi nepieņemamu. Savukārt visliberālākie ir jaunie pieaugušie (18-25 gadi), kuru vidū tikai 36% pilnībā nosoda vardarbību, bet 27% to pieļauj kā attaisnojamu.6 Tas varētu liecināt par to, ka, saskaroties ar reālās dzīves sarežģījumiem pēc skolas, daļa jauniešu kļūst ciniskāki vai tolerantāki pret agresīvu uzvedību.

Īpaši dramatiska dinamika vērojama attieksmē pret atkarībām. Jaunākie skolēni (0-14 gadi) demonstrē visstingrāko nostāju – 59% no viņiem pilnībā nepieņem vielu lietošanu, kas atspoguļo skolas un vecāku ieaudzinātās normas. Tomēr pusaudžu vecumā (15-17 gadi) notiek krasa attieksmes maiņa: pilnīgu nosodījumu pauž vairs tikai 33%, kamēr strauji pieaug neitrālo (25%) un daļēji pieļaujošo (17%) respondentu īpatsvars.6

Šis straujais nosodījuma kritums vecuma grupā no 15 līdz 17 gadiem ir kritisks "lūzuma punkts". Tas signalizē par brīdi, kad teorētiskās zināšanas par atkarību kaitīgumu, kas apgūtas jaunākās klasēs, saskaras ar reālo sociālo vidi, vienaudžu spiedienu un vēlmi eksperimentēt. Šī tendence precīzi sakrīt ar starptautisko pētījumu datiem, kas liecina, ka tieši šajā vecumā jaunieši visbiežāk sāk lietot alkoholu un citas vielas. Tas liek secināt, ka esošās preventīvās programmas, kas balstās uz informēšanu, ir nepietiekamas. Ir nepieciešams mainīt fokusu, šajā vecumposmā piedāvājot praktisku sociālo prasmju treniņu – spēju pateikt "nē", kritisko domāšanu un alternatīvu meklēšanu stresa pārvarēšanai.

 

6. nodaļa: Ceļš uz atveseļošanos – sabiedrības loma un atbalsta mehānismi

 

Aptaujas noslēguma daļa, kas veltīta risinājumiem, atklāj augstu respondentu izpratnes līmeni par reintegrācijas procesa sarežģītību. Atbildot uz jautājumu, kas ir svarīgākais, lai palīdzētu personām ar atkarībām vai likumpārkāpumiem atgriezties sabiedrībā, absolūtais vairākums uzsver atbalstošu un rehabilitējošu pieeju. Atbildes var iedalīt vairākās tematiskās grupās: dominē profesionālās palīdzības nepieciešamība (rehabilitācija, terapija, psihologa atbalsts, atbalsta grupas), kam seko sociālais atbalsts (ģimenes, draugu un mentoru iesaiste) un strukturālais atbalsts (izglītības un darba iespējas).6 Tikai neliela daļa respondentu minēja sodīšanu kā primāro risinājumu. Tas liecina, ka sabiedrībā, īpaši jauniešu vidū, pastāv izpratne, ka šīs problēmas prasa visaptverošu palīdzību, nevis tikai izolāciju.

 

Tomēr šī izpratne krasi kontrastē ar respondentu viedokli par to, kā sabiedrība reāli izturas pret šiem cilvēkiem. Lielākā daļa atbilžu norāda uz negatīvu, nosodošu un izslēdzošu attieksmi, vai labākajā gadījumā – neitrālu distancēšanos. Šeit atklājas būtiska pretruna: respondenti zina, kas būtu nepieciešams (atbalsts), bet redz, ka realitātē notiek pretējais (nosodījums). Šī plaisa starp ideālo un uztverto realitāti ir viens no galvenajiem šķēršļiem veiksmīgai reintegrācijai. Tā rada stigmu, kas attur cilvēkus meklēt palīdzību un apgrūtina viņu atgriešanos pilnvērtīgā dzīvē pat pēc rehabilitācijas kursa pabeigšanas.

 

Pozitīvi ir tas, ka respondenti apzinās izglītības un prevencijas nozīmi. Absolūts vairākums (96%) atzina, ka izglītojošas nodarbības, kā "Rūpēs par rītdienu", ir nepieciešamas skolās. Tas sniedz spēcīgu mandātu preventīvā darba turpināšanai un paplašināšanai. Ir svarīgi nodrošināt, lai jauniešiem būtu pieejama ne tikai informācija, bet arī reāli palīdzības instrumenti. Latvijā darbojas vairāki atbalsta dienesti, piemēram, Bērnu un pusaudžu uzticības tālrunis 116111, kas sniedz bezmaksas un anonīmu psiholoģisko palīdzību visu diennakti, kā arī citi krīzes tālruņi, kas specializējas palīdzības sniegšanā pieaugušajiem vai noziegumos cietušajiem.13 Šo resursu popularizēšana un pieejamības nodrošināšana ir neatņemama preventīvās sistēmas sastāvdaļa.

 

Nobeigums: Galvenie secinājumi un stratēģiskās rekomendācijas

 

Aptaujas "Rūpēs par rītdienu" rezultāti sniedz visaptverošu un brīžiem satraucošu ieskatu jauniešu attieksmē un pieredzē ar vardarbību un atkarībām Latvijā. Analīze apstiprina, ka, lai gan sabiedrībā kopumā valda nosodoša attieksme pret šīm parādībām, realitāte ir daudz sarežģītāka.

 

Galvenie secinājumi:

Augsta izplatība un normalizācija: Gandrīz puse jauniešu ir personīgi saskārušies ar vardarbību, un puse aug ģimenēs, kurās ir atkarību problēmas. Šī pieredze veicina negatīvu uzvedības modeļu normalizāciju un samazina kritisko attieksmi, veidojot starppaaudžu problēmu ciklus.

Kritiskie riska faktori: Nelabvēlīga ģimenes sociāli emocionālā un materiālā situācija ir spēcīgākais vardarbības un atkarību riska prognozētājs. Īpaši ievainojama grupa ir pusaudži vecumā no 15 līdz 17 gadiem, kad notiek krasa attieksmes maiņa pret atkarību izraisošām vielām.

"Klusēšanas kultūra" un neuzticēšanās sistēmai: Lielākā daļa vardarbībā cietušo nemeklē palīdzību, un sabiedrības kopējais atbalsts gan vardarbības, gan atkarību jautājumos tiek vērtēts kā nepietiekams.

Stigmas barjera: Pastāv būtiska pretruna starp izpratni par rehabilitācijas nepieciešamību un sabiedrības reālo nosodošo attieksmi, kas ir galvenais šķērslis veiksmīgai reintegrācijai.

 

Balstoties uz šiem secinājumiem, tiek izvirzītas šādas stratēģiskās rekomendācijas:

Izglītības iestādēm: Pārskatīt preventīvo programmu saturu, īpaši 7.–9. klašu posmā, pārejot no informatīvas pieejas uz praktisku sociālo un emocionālo prasmju attīstīšanu (piemēram, spēja pretoties vienaudžu spiedienam, stresa vadības tehnikas, konfliktu risināšana bez agresijas). Obligāti iekļaut mācību saturā tēmas par emocionālās vardarbības atpazīšanu un tās sekām.

Politikas veidotājiem: Stiprināt atbalsta dienestu pieejamību un kvalitāti, nodrošinot to darbību ne tikai Rīgā, bet arī reģionos. Izstrādāt un īstenot nacionāla līmeņa sociālās kampaņas, kas vērstas uz stigmas mazināšanu pret vardarbības upuriem un personām ar atkarībām, veicinot empātisku un atbalstošu sabiedrības attieksmi. Nodrošināt ilgtspējīgu finansējumu tādām starpdisciplinārām iniciatīvām kā Barnahus modelis.

Sociālajiem dienestiem un nevalstiskajām organizācijām: Izstrādāt mērķētas un kompleksas atbalsta programmas sociālā riska ģimenēm, kas integrē gan materiālo palīdzību, gan psiholoģisko atbalstu un vecāku prasmju apmācības, lai mazinātu vardarbības un atkarību cēloņus, nevis tikai cīnītos ar sekām.

Vecākiem un sabiedrībai kopumā: Veicināt atvērtu un uzticības pilnu komunikāciju ģimenēs par sensitīvām tēmām. Pievērst pastiprinātu uzmanību digitālo atkarību riskiem, nosakot skaidrus noteikumus ekrāna laika izmantošanai un veicinot alternatīvas brīvā laika pavadīšanas iespējas.

 

Aptaujas rezultāti skaidri parāda, ka jaunieši apzinās problēmu nopietnību un atbalsta izglītojošu pasākumu nepieciešamību. Tas ir spēcīgs pamats, uz kura balstot mērķtiecīgu un saskaņotu rīcību, ir iespējams veidot drošāku un veselīgāku nākotni nākamajai paaudzei.

 

“Aptaujas "Rūpēs par rītdienu" rezultātu analīze: Vardarbības un atkarību riski jauniešu vidū Latvijā” ir sagatavots ar Sabiedrības integrācijas fonda finansiālu atbalstu no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par “Aptaujas "Rūpēs par rītdienu" rezultātu analīze: Vardarbības un atkarību riski jauniešu vidū Latvijā” saturu atbild biedrība “r.a.“Siltumnīca””.